„Tavi pieņēmumi ir tavi logi uz pasauli. Laiku pa laikam tos notīri, citādi gaisma neienāks iekšā.” (Alans Alda)
Priekšstatu līmenī esošie pieņēmumi balstās bieži krietni stiprāk uz esošiem un pierastiem nospiedumiem atmiņā un loģiskiem vai aplamiem to savirpinājumiem, nekā pārbaudītiem ārpus savas apziņas un fiziskās komforta zonas dotajiem īstenībā. Arī loģiskas konstrukcijas var būt aplamas pret īstenībā esošiem datiem. Tāpēc ir vērts izvērtēt savus pieņēmumus, lai pārbaudītu to, cik tie atbilst realitātei.
Par cik domāšanas procesā mēs lielu tiesu pavadām ap to, kas nav mūsu maņām klātesošs un tieši pieejams, tad dabiski tas balstās atmiņā, jēdzienos un priekšstatos un vienmēr balstās zināmā iegremdētībā pagātnē. No tā arī izveidojas pārāk liela uzticēšanās pieņēmumiem. Un dēļ tā, ka tas ir dabiski domāt par to, kas nav nepastarpināti klātesošs, rodas ieradums, pat komforts jaukt to, ko sadomājas ar to, kā ir.
To, kā ir, var uzzināt bieži tikai fiziski ārpus sev ierastā, aizejot uz to vietu, satiekot to cilvēku, apskatot, pārbaudot un iepazīstot. Vai mentāli izejot ārpus sevis, jautājot, pētot, uzzinot atbildes, iedziļinoties un uztverot. Tas bieži prasa tādu pašus vai vairāk spēkus, enerģiju un laiku kā fiziskās pūles. Un bieži vien jāizmanto abas piepūles: gan fiziskās, gan mentālās.
Ir iespēja iet fiziski ārpus savas komforta zonas, bet apziņā mentāli palikt ierastajos pieņēmumos un ignorēt to, kas tos apgāž. Līdzīgi, kā detektīvs, kas var kļūdaini uzreiz pieņemt to, kurš ir vainīgs, un izskatot liecības un lietiskos pierādījumus ignorēs to, kad tie liecina, ka aizdomās turamais var būt pavisam cits un stāsts var būt pavisam savādāks.
Vislielākā mijiedarbība un dzīvākā saskarsme ar realitāti un apkārtējiem ir tajā, kad ir labs balanss starp domu pasauli un nepastarpināti pieejamo pasauli. Un kvalitāte ir augstāka, jo mazāk ir aplamu pieņēmumu trokšņu, kas aizsedz klātienē piedzīvojamo, uztveramo un izprotamo.
Patstāvība 