Pavadoņa ievads

Mani sauc Armands Kalniņš.

Esmu pavadonis, kurš savā ceļā un dažādās apzinātības pakāpēs ir nodarbojies ar pašizglītošanos un jēgas meklējumiem. Šajos meklējumos es uzgāju Trīvija metodi – ārkārtīgi noderīgu rīku pašizglītības un apzinātas kognitīvās brīvības izkopšanai. Šodien es piedāvāju atbalstu un palīdzību šīs metodes iepazīšanā, izpratnē un apguvē, lai Tu varētu to patstāvīgi pielietot savā dzīvē, vajadzībām un interesēm.

Liela daļa no visa, ko esmu darījis, piedzīvojis un apguvis, nav gūta formālās izglītības institūcijās. Man par to nav diplomu vai sertifikātu. Tieši tāpēc man ir būtiski izklāstīt sava dzīves gājuma aprises un tā saistību ar izglītību, pašizglītošanos un manis uzieto Trīvija metodi, ko esmu ne tikai apguvis, bet arī personiski un radoši pārveidojis, lai tagad dalītos ar Tevi.

…

Jaunības nozīmīgāko daļu aizvadīju dažādās subkultūrās — gan retro datoru kustībā, gan elektroniskās mūzikas vidē, kur mani pazina ar vārdu Reliktu. Pret karjeras veidošanu un formālo izglītību mācību iestādēs izturējos bezrūpīgi. Jau skolas laikā manu uzmanību sevišķi piesaistīja un vairāk iedvesmoja cilvēki, kuri dažādas prasmes apguva paši savā nodabā, ārpus izglītības sistēmas rāmjiem.

Mani kā pusaudzi brīžiem nodarbināja dziļas eksistenciālas pārdomas. Noticot vienā ziņā determinismam — no pieaugušajiem dzirdētam uzskatam, ka bērni neizbēgami kļūst tādi paši kā viņu vecāki —, es savā agrās jaunības pasaules uztverē stingri nolēmu neveidot ģimeni, jo nevēlējos līdzināties savam tēvam, kurš slikti izturējās pret ģimeni. Tāpat, pieredzot dzīves trauslumu un pārejošumu (īpaši pēc gadījuma, kad mans draugs gandrīz noslīka), es ļoti vēlējos piedzīvot piepildītu un interesantu dzīvi, lai pirms nāves nekas nebūtu jānožēlo. Tolaik gan vēl skaidri nezināju, ko tieši tas nozīmē.

Lai gan sākumskolā mācījos ar entuziasmu un reiz pat izlasīju visu vēstures grāmatu vēl pirms mācību gada sākuma, spilgtāk atmiņā palicis kas cits. Man daudz labāk patika apmeklēt dažādus pulciņus ārpus skolas — konstruktoru, māla un ādas apstrādes nodarbības, kā arī skautus un gaidas —, kur valdīja krietni omulīgāka un entuziasma pilna gaisotne. Savukārt mājās, pilnīgi savā nodabā, man patika sacerēt fantastikas un fantāzijas stāstus, kurus rūpīgi pierakstīju īpašās, zilganzaļās burtnīciņās.

(Skat. Relict portfolio zxart.ee)

Starptautiskā retro datoru kustība un “Relikts”

No deviņdesmito gadu otrās puses, vēl pamatskolas pēdējās klasēs, es nokļuvu starptautiskajā retro datoru kustībā (tā sauktajā datoru scēnā jeb scene) uz ZX Spectrum platformas. Šī kustība pārsvarā bija aktīva Austrumeiropā un nedaudz arī Rietumos.

Tajos laikos dators mājās vēl bija retums, mobilie telefoni tikko parādījās, bet internets bija pieejams vien atsevišķās mācību iestādēs un interneta kafejnīcās. Datus mēs pārnēsājām un kopējām disketēs, bet mūziku klausījāmies kasešu magnetofonos.

Datoru scēna bija kustība, kas eksistēja paralēli uz vairākām datoru un konsoļu platformām ar diezgan sarežģītu kultūru, radošiem un darošiem indivīdiem, kuri apvienojās grupās, organizēja pasākumus, veidoja savus elektroniskos medijus datorprogrammu formātā un dažādus radošus un utilitārus izpausmes veidus. Pašos pamatos tā bija nekomerciāla un pat antikomerciāla kustība – kā pretstats tam, ka liela daļa datoru vides toreiz attīstījās komerciālos darba un izklaides nolūkos.

Es uzturēju kontaktus ar cilvēkiem no dažādām valstīm — vēstules viņiem bieži sarakstīju jau mājās, lai, piekļūstot internetam, varētu tās uzreiz nosūtīt un saņemt jaunās. Ar kāda pieredzējušāka drauga palīdzību aktīvi iesaistījos datoru scēnas vēstures un tās pamatprincipu apgūšanā, kā arī notikumu norisēs. Nodarbojos ar pikseļartu (veidoju attēlus, logotipus un fontus) un rakstīju rakstus digitālajai presei.

Patiešām aktīvi un apzināti šajā datoru scēnas kustībā Latvijā bijām tikai daži cilvēki – varbūt kādi pāris desmiti puslīdz aktīvu un kādi simtiem to, kuriem bija vien paviršs priekšstats par to, ka tāda kustība vispār pastāv un kas tajā notiek. Tā nu sanācis, ka es biju viens no dažiem aktīvākajiem Latvijā.

Divus trīs gadus es pēc nodarbībām pamatskolā apmeklēju tautas deju kolektīvu, ar kuru uzstājos dažādās Latvijas pilsētās. Šajā vidē kādu laiku piekopu arī ballīšu apmeklēšanu, kurās dejoja valsi un sēdēja pie galdiņiem ar uzkodām un dzērieniem, bet alkoholu es vēl nelietoju.

Savukārt tuvākajā apkārtnē pamatskolas beigās un vidusskolas sākumā es kādus trīs četrus gadus iesaistījos grandžeru, panku un metālistu aprindās. Tajās iegāju vairāk draudzības dēļ un ar interesi pret alternatīvo, neformālo vidi, kurā bija kāda radoša dzirksts, lai gan pati šo kustību estētika mani īpaši neuzrunāja. Sākās klīšana, koncertu apmeklēšana, dzertiņi un zālītes smēķēšana — gan ar vienkāršiem tusētājiem, gan radošākiem cilvēkiem. Pametot šo vidi, jutos atvieglots, jo liela daļa no tās paradumiem un estētikas man tomēr nebija tuva. Tālāk sekoja jau cita veida klejošana — garas pastaigas, tējas dzeršana un zālītes smēķēšana ar radošākiem, gaišākiem cilvēkiem krietni cēlākā bohēmas gaisotnē, paralēli turpinot darboties datoru scēnā un pamazām arvien vairāk iegremdējoties elektroniskās mūzikas pasaulē.

Šajā laikā nomainīju dažas skolas un vidusskolu tā arī nepabeidzu, jo nejutu jēgu un motivāciju mācīties. Šķita, ka kaut kā jau tikšu tālāk. Kamēr apmeklēju skolu un kaut cik mācījos, to darīju tikai neskaidras vispārīgas pienākuma apziņas dēļ – jo “tā vajag” –, nevis tāpēc, ka man būtu bijis skaidrs mērķis, kurā virzienā doties.

Sākumskolas un pamatskolas laikā man patika pašam interesēties par pārdabiskām lietām un paranormāliem notikumiem, kā arī bija izveidojusies viegla saskare ar kristīgo mācību, lai gan ģimenē garīguma un reliģijas aspektu nebija vispār. Pamatskolas beigās es reiz piedzīvoju kādu notikumu, kura brīdī bija pavīdējis kluss, bet spilgts aicinājums uz teoloģiju. Tomēr šā aicinājuma apjaušanu un izpratni aizēnoja un aizrāva prom tā laika burziņi ar vienaudžiem un citas nodarbes, kur šis liegais sauciens vienkārši izklīda. Taču pati ievirze uz garīgo, mistisko, rituālo un pārdabisko nezuda un caurvija visas turpmākās dzīves gaitas.

Ieiešana elektroniskās mūzikas vidē un klejojumi

Vēlāk vietējā vidē — pretstatā starptautiskajai datoru scēnai, kurā kustība lielākoties notika neklātienē un caur digitālo vidi, — es pakāpeniski un arvien intensīvāk pārgāju uz underground elektroniskās mūzikas vidi. Sākotnēji tajā iesaistījos kā tīri estētisks baudītājs un tusētājs, kuram īpaši svarīga bija deja un ritms, iepazīšanās un tērzēšana, bet vēlāk sāku darboties arvien aktīvāk — gan radoši, gan praktiski. Es nonācu radošās, entuziasma pilnās un savdabīgās vidēs, ceļojot starp dažādām laikmetīgajām, estētiskajām un mentālajām pasaulēm, ko ar savu īpašo pasaules izjūtu radīja katrs mūzikas žanrs un tā kopiena — ambient, techno, electro, drum and bass, dubstep, industrial, psy trance, chill out, house un citi.

Savu izvēļu un dažu subkultūru vidē sastopamas filozofijas ietekmē es krasi nostājos pret parasto pilsonisko sabiedrību. Es atsvešinājos no patērētāju kultūras, popmūzikas un komercializētas vides, tajā saskatot tikai negatīvo: naudas valdīšanu, pārdošanos un cilvēka izmantošanu kā resursu. Kamēr citi subkultūru jaunieši bieži vien paralēli studēja, apguva profesijas un būvēja karjeru, es biju daudz izteiktāks autsaiders – krietni dziļāk iegrimis šajā paralēlajā pasaulē un atsvešinātāks no ikdienas realitātes. Parastā karjeras dzīve man šķita pilnīgi nesaistoša un nevērtīga. Es pilnībā nodevos dzīvei šajās postmodernajās estētiskajās “ciltīs”: kopā ar draugiem un paziņām apcerēju pasauli, reibinājos ar dažādām vielām, izklaidējos, klīdu pa pilsētas ielām un nomalēm, kā arī radoši sadarbojos un piedalījos pasākumos.

2003. gadā man aptuveni gadu bija kāds divreiz vecāks marihuānas sagādnieks un sava veida mentors — krievu budists. Tajā pašā gadā piedzīvoju arī savas pirmās, ļoti spilgtās psihodēlijas pieredzes. Šo divu ietekmju dēļ sāku nopietni vingrināties apziņas ieenkurošanā tagadnē, cenšoties panākt no domām tīru prātu, pārvaldīt emocijas un atslēgt iekšējo dialogu. Tomēr apstākļus apgrūtināja pastāvīga vairīšanās no likumsargiem pie manis esošo nelikumīgo vielu dēļ, kā arī konflikts ar noziedzīgo pasauli kādas nodevības dēļ — kad mēģināju no izrēķināšanās izvilkt mazpazīstamu cilvēku, tā iekrītot parādos un pakļaujot sevi draudiem cita, pietiekami neiepazīta cilvēka dēļ, kas līdz tam bija draugs. Tas viss noritēja mēnešiem ilgā ritmā ar biežām negulētām naktīm amfetamīna lietošanas dēļ, intensīvu pasākumu un klubu apmeklēšanu un privātu, dziļu sarunu kopšanu. Vienā brīdī no šā milzīgā stresa es vienkārši pārdegu, un man nācās atgūties vairāk nekā gadu.

No 2006. gada sāku nodarboties ar video projicēšanu (VJing) pasākumos. Pateicoties dedzīgai mūzikas ritma izjūtai un spējai būt tagadnē bez iekšējā dialoga traucējumiem — pilnībā nododoties uztverei un plūsmai —, spēju dinamiski harmonizēt vizuālo materiālu ar mūziku. Es sintezēju, kombinēju un miksēju video reāllaikā kopā ar dīdžeju spēlēto mūziku vai producentu autordarbiem. Jau pirms tam pasākumiem dažkārt biju veidojis skrejlapas (flaierus) un plakātus, un turpināju to darīt arī turpmāk.

Sāku organizēt dubstep, drum & bass, psytrance un chill out pasākumus Latvijā un Īrijā, kā arī pats spēlēju ambient un chill out mūziku, sapludinot to ar citu žanru mierīgajiem skaņdarbiem. Mani bieži aicināja uzstāties citu rīkotajos pasākumos gan Latvijā, gan Lietuvā. Savukārt pašam man bija liels gandarījums par spēju ap ambient un chill out noskaņu apvienot draugus un paziņas no atšķirīgām subkultūrām — cilvēkus, kuru ceļi parasti gandrīz nekrustojās atšķirīgo muzikālo žanru un to pavadošo subkultūru mentalitātes dēļ.

 (Skat. parastate.net un Relict Mixcloud)

Šajā laikā es diezgan daudz lietoju dažādas apreibinošas vielas. Tā kā man bija izveidojusies augsta tolerance un spēja pat visintensīvākajos brīžos saglabāt modru, klātesošu apziņu — ko biju apguvis stresa pilnajā posmā un caur prāta kontroles vingrinājumiem —, es citiem reizēm biju kā psihodēlisko ceļojumu jeb tripu pavadonis. Prāta klātbūtni, norobežojoties no apkārtējiem kairinātājiem un iekšējām domām, spēju saglabāt, apstādināt un vadīt kā iereibušā, tā pilnīgi skaidrā stāvoklī.

Jaunieši reibinājās visdažādāko motīvu vadīti. Es pats to sev pamatoju kā dzīves dažādošanu un uztveres “garšvielu” — kā līdzekli, ar ko sevi nomierināt vai, tieši pretēji, uzturēt mundrumu, respektīvi, apzināti mainīt apziņas stāvokļus. Daudzi no mums šīs vielas brīvajā laikā izvēlējās kā alternatīvu alkoholam, lai tik smagi neapdulltu un pēc tam nebūtu jāmokās ar paģirām. Citiem tā bija šķietami “cēlāka” alternatīva “zemiskajam” alkoholam, kura acīmredzami postošo ietekmi sabiedrībā un radiņu lokā katrs bija novērojis, lai gan, protams, pastāvēja arī dažādi alkohola lietošanas paradumi. Tāpat biežs arguments bija vēlme vienkārši atslēgties no ikdienas raizēm, mācību stresa vai darba slodzes. Citi savukārt raudzījās uz dažādām vielām kā uz farmakoloģijas un tehnoloģiskās attīstības dotajiem palīglīdzekļiem, jo bija zināms, ka atsevišķas no tām savulaik izstrādātas militārajām vai specdienestu vajadzībām. Vēl citi norādīja uz senatni un smēlās iedvesmu vēsturē, uzsverot, ka teju visās kultūrās ir bijuši burvji, šamaņi un dažādas reibināšanās prakses ar garīgu nokrāsu un ievirzi.

Uzklausītāja nasta un eksistenciālie jautājumi

Manā dzīvē bija vēl kāda līdzcilvēkiem nezināma šķautne — privāts darbības lauks, par kuru citiem nestāstīju. Gan skaidrā stāvoklī, gan reibinoties daļa draugu un paziņu smalkās, konfidenciālās sarunās man bieži uzticēja savas sirdssāpes, smagus pārdzīvojumus un problēmas. Es par šiem gadījumiem tālāk nevienam nestāstīju — paturēju to stingri starp mums, jo man nešķita nedz ētiski, nedz pieņemami dalīties ar citiem tajā, ko cilvēks tev atklājis, izlejot sirdi vai uzticot neparastas pieredzes.

Tolaik manu draugu vidū virmoja idejas par reinkarnāciju, ko es pats jau dažus gadus biju pieņēmis par pašsaprotamu patiesību. Savu iespaidu uz manu tā brīža pasaules redzējumu bija atstājis arī minētais krievu budists, lai gan attiecības ar viņu tobrīd jau bija pārtrūkušas. Šīm idejām līdzi nāca uzskats, ka dvēseles mēdz būt “vecākas” un “jaunākas”. Tā kā biju apguvis iekšējā dialoga apklusināšanu un spēju apstādināt domas, bet saskarsmē ar citiem — pat tiem paziņām, kuri praktizēja meditāciju — nevienam neredzēju līdzīgā līmenī attīstītu šo prasmi, sāku uzskatīt sevi par “vecāku dvēseli”, kas ātrāk sasniegusi noteiktu skaidrību un savas brieduma pakāpes dēļ spēj to izdarīt vieglāk. Citi pat neticēja, ka iekšējo dialogu vispār iespējams apstādināt. Budismā, kura ietekmē tobrīd atrados, lineārā vēsture ar tās hronoloģiju, sākumu un galu nav primārais fokuss — materiālā pasaule tiek uzskatīta par iluzoru, un galvenais mērķis ir apziņas pamošanās šeit un tagad, kā arī nepieķeršanās visam pārejošajam.

Sava tā laika pasaules redzējuma ietvaros uzskatīju, ka viss, ko man uzticēja šajās dziļi sirsnīgajās sarunās, vienkārši izplēn pagātnē un izirst nebūtībā. No manas puses tā bija nekritizējoša klātbūtne, patiesa pieņemšana, uzmanība un atbalsts. Taču patiesībā, man pašam to neapzinoties, šī citu tuvo cilvēku sāpju atbalss uzkrājās sirdī. Tas rosināja arvien vairāk eksistenciālu jautājumu: kā es varu palīdzēt, kas ir ciešanu avots kopumā, kāpēc tās vispār pastāv un kā īsti ir iekārtota šī pasaule?

Es no visas sirds izjutu vēlmi un vajadzību palīdzēt citiem, lai gan vienlaikus atrados uz savas bezspēcības un robežu apzināšanās sliekšņa. Tam sekoja gan dažādi neparasti, grūti izskaidrojami notikumi, gan to aplamas interpretācijas un apjukums no manas puses. Rezultātā savos meklējumos biju stipri samezglojies un sapinies.

2. Eksistenciālais lūzuma punkts un pievēršanās teoloģijai

No 2008. gada beigām, šo eksistenciālo jautājumu un neparasto notikumu rosināts un mudināts, es krietni stiprāk pievērsos dažādu garīgo strāvojumu, reliģiju un pārdabiskā izpratnei, lai noskaidrotu un sakārtotu savu pasaules redzējumu. Tāpat vēlējos izprast, kāda tam visam ir saikne un mijiedarbība ar sociālo kārtību un indivīda dzīvi, tāpēc iesaistījos kādā forumā, kurā tika aplūkotas šīs tēmas. Šis meklējumu ceļš mani veda pretī mērķtiecīgai garīgo un reliģisko jautājumu izpētei, lai gan līdzīgi elementi manu dzīvi bija caurvijuši jau iepriekš — kas spilgti atspoguļojās manās radošajās izpausmēs, izkoptajā gaumē un atmiņās par piedzīvotajiem notikumiem un saskarsmi ar cilvēkiem. Vienkārši tobrīd tas viss iegāja krietni saasinātākā un intensīvākā fāzē.

Sāku internetā meklēt un pētīt dažādus pieejamos materiālus — tolaik tīmeklī to, protams, bija krietni mazāk nekā mūsdienās, taču joprojām pietiekami daudz. Sāku vairāk iepazīt cilvēkus ar dažādām garīgām pārliecībām un praksēm, kā arī ar esošajiem draugiem un paziņām biežāk cēlu priekšā šos jautājumus. Es apciemoju dažus garīdzniekus, gaišreģus un ezotēriķus; sākumā tie vairāk bija new age, okultisma un neopagānisma ievirzes cilvēki, bet vēlāk — arī kristīgo denomināciju pārstāvji.

Tāpat priekšstatus par pasaules kārtību smēlos no visdažādākajiem avotiem, ieskaitot nekritiski uzņemtus sazvērestības teoriju naratīvus. No vienas puses, es daudz ko iepazinu, sastapu un piedzīvoju, bet no otras — pamatīgi samudžinājos gan izpratnē par sevi, gan uzskatos kopumā. Bieži vien biju pāragri pašpārliecināts par saviem secinājumiem, pārņemts ar mesiānisku apziņu par sevi, un šo sakombinēto uzskatu vadīts, mēdzu runāt un darīt aplamības. Taču es turpināju meklēt, iekšēji nojaušot, ka ar līdz šim saprasto un pieņemto kaut kas nav skaidrībā un kārtībā. Tas laiku pa laikam izpaudās klusos, eksistenciālos izmisuma kliedzienos pret Visaugstāko. Visbeidzot, neparastu notikumu, saņemto norāžu un dabisku sakritību virknē, sastopot draugu lokā kādu līdzgaitnieku, kurš tāpat meklēja ticību, es nonācu līdz pareizticībai.

gada beigās saņēmu draugu piedāvājumu padzīvot Kurzemes pusē, Tukuma novadā ārpus Vānes ciema, lai pieskatītu lauku māju. Tur pavadīju aptuveni pusgadu. Nedaudz piedalījos mājas remontdarbos, kad, sanākot vīriem kopā, tie tika veikti, bet pārējo laiku, paliekot viens, lielākoties veltīju pašizglītībai — lasot grāmatas un rakstus mājās vai klausoties materiālus austiņās garu pastaigu laikā. Tur sāku apgūt arī lūgšanas mākslu.

Ja līdz šim manu ikdienu gadiem ilgi bija cauraudusi mūzika, kas mājās skanēja gandrīz cauru diennakti (gan man esot klāt, gan prombūtnē), bieži pavadīja mani austiņās un it īpaši priekšplānā bija pasākumos, tad tagad to pakāpeniski nomainīja cīņa ar domām, lūgšanas apgūšana un regulāra lekciju un audiogrāmatu klausīšanās. Es mācījos atpazīt netikumus, centos mazināt un atmest kaitīgos ieradumus, kā arī lasīju daudz rakstu no pareizticīgās teoloģijas un vēstures skatpunkta. Turklāt liela daļa šo materiālu bija skaudri un ļoti kritiski pret manu līdzšinējo dzīvi un visu to, ko iepriekš biju pieņēmis par patiesību.

Lielās izzināšanas, jaunatklātā apjoma un sevis pārvērtēšanas rezultātā, uzlūkojot sevi un savu dzīvi caur pavisam jauniem kritērijiem, es pametu iepriekšējos centienus un prasmi ieenkuroties tagadnē bez domām — un ar laiku pat piemirsu, ka vispār to spēju. Kristīgā askēze, garīgie likumi un lūgšanas apgūšana atsedza milzīgu, līdz šim neapzinātu darba lauku. Turklāt lūgšana ir personiskas, divpusējas attiecības ar Dievu — proti, kaut kas kardināli atšķirīgs no vienkāršas iegremdēšanās tagadnē vai tīras vides un paša klātbūtnes uztveres.

Arvien nopietnāk pievēršoties garīgajai dzīvei, es Trīsvienīgā Dieva priekšā nožēloju savu iepriekšējo gadu ēnas puses, padarīto ļaunumu un maldīgos uzskatus. Atzinu par nepieņemamām savas rīcības sliktās izpausmes un kaitīgos ieradumus: apreibinošo vielu lietošanu un sagādāšanu citiem, ļaušanos ilūzijām, fantazēšanu un māņus par sevi un pasauli. Tomēr saglabāju dziļu pateicību un labestīgu attieksmi pret pašām subkultūru vidēm un draugiem, ar kuriem kopā daudz ko biju piedzīvojis. Šajās vidēs pieredzēju patiesus ideālus, atsaucību, biedriskumu, atbalstu, radošu sadarbību un kopīgu tieksmi pēc cēlā un labā. Es skaidri apzinājos, ka liela daļa no maniem pagātnes maldiem bija manas paša izvēles, manas personīgās gribas un pieņemto lēmumu rezultāts.

3. Klosteris, seminārs un tālāka pareizticīgās pasaules iepazīšana un praktizēšana

3. Klosteris, seminārs un tālāka pareizticīgās pasaules iepazīšana un praktizēšana

Gandrīz gadu es nodzīvoju Jēkabpils vīriešu klosterī, kur klostera vadītāja mudināts pieņēmu paklausībnieka kārtu — tas ir starpposms starp parasta ticīgā statusu un pirmsmūka kārtu. Piekalpoju gan pie altāra, palīdzot priesteriem, gan dziedot korī un kalpojot par lasītāju. Klosterī pildīju dažādus vienkāršus saimnieciskos darbus, bet vēlāk tiku izvirzīts par kancelejas darbinieku: veicu iepirkumus, kārtoju finanšu jautājumus un tiku deleģēts veikt pārstāvniecības un organizatoriskos pienākumus dažādās iestādēs — bankās, kultūras un pašvaldības institūcijās un citur.

No klostera, jau kā tā iemītnieks, es iestājos Rīgas Garīgajā seminārā. Pirmo mācību gadu es mācījos un dzīvoju klātienē, dalot istabiņu ar pāris mūkiem un turpinot daļu no tā lūgšanu ritma, ko biju aizsācis klosterī.

Paralēli mācību procesam viens no maniem galvenajiem personīgajiem jautājumiem bija par to, vai tiešām palikt šajā klosterī. Mūka kārtas pieņemšana ir ārkārtīgi nopietns lēmums, kas nosaka virzību visai atlikušajai dzīvei. Mācību gada laikā es apspriedos ar vairākiem priesteriem, kuri tur rotēja — gan dežūrējot, gan pasniedzot kādus no mācību priekšmetiem. Lasīju rakstus par mūku kārtas pieņemšanu un padziļināti iepazinu vērienīgas publiskas diskusijas par mūsdienu klosterību. No nopietniem rakstiem un karstām debatēm ieguvu reālistiskāku priekšstatu par to, kas patiesībā notiek krievu pareizticīgās baznīcas vidē — ka daļa no notiekošā runā pretim senajām mūku tradīcijām un atrodas administratīvās piramīdas varas interesēs, ko bieži caurvij komerciāli nolūki un cilvēkresursa izmantošana. Tāpēc pieņēmu svarīgu lēmumu — nē. Vismaz ne šajā klosterī. Es nolēmu Jēkabpils klosteri pamest.

Pirms aizdoties uz klosteri, lai paziņotu par savu aiziešanu, savu lēmumu jau biju skaļi paudis seminārā. Kāds man stāstīja, ka klostera vadītājs par to jau uzzinājis un bijis pamatīgi saniknots. Kad aizbraucu, lai visu pateiktu acīs, biju gatavs vētrai, taču viņš pavisam mierīgi atbildēja, ka varu doties.

Tolaik vēl apsvēru domu doties uz kādu klosteri ārzemēs un aktīvi pētīju iespējas. Pat viens no dedzīgākajiem mūkiem un Jēkabpils klostera garīgajiem vadītājiem sākotnēji bija atbalstījis manu ieceri meklēt savu klosterības ceļu citur. Vasaras brīvdienās biju devies grupas svētceļojumā uz Baltkrievijas un Ukrainas svētvietām, kā arī vienatnē aizceļojis uz kādu nomaļu klosteri Pleskavas apgabalā. Tur vēlējos tikties ar priestermūku, par kuru svētceļojumā biju uzzinājis no kādas klostera vadītājas. Viņa man bija atstājusi ļoti labestīgas mūķenes iespaidu, un mēs bijām tikušies vēl pēc svētceļojuma.

Baznīcas administrācijai mana aiziešana no klostera nepatika, tāpēc tiku izsaukts uz sinodi. Devos turp ar nodomu sirsnīgi un atklāti izklāstīt, ka uz klosteri biju devies, lai nopietnāk iepazītu garīgo dzīvi, nevis ar mērķi kļūt par mūku. Taču tur man gandrīz neļāva izteikties; to pašu mazumiņu, ko spēju pateikt, pārtrauca un pagrieza pret mani. Tas bija savdabīgi traģikomiski — bez pilna konteksta viņu interpretācijas radīja pilnīgi aplamus pieņēmumus. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju drīkstēju brīvi pamest klosteri, jo paklausībnieka kārta ir tikai starpposms, kas cilvēku garīgi necaurvij ar saistībām. Tiešas pretenzijas man izvirzīt viņi nevarēja, tāpēc aplinkus mēģināja iedvest, ka esmu rīkojies nepareizi un slikti. Vēlāk kādi cilvēki man paskaidroja, ka šāda reakcija bija mēģinājums manu ticības dedzību ievirzīt man nezināmā karjeras gultnē. Citu skaidrojumu atrast grūti, jo man nebija nedz līgumu, nedz noteiktu saistību — vienīgi klostera vadītāja aicinājums kļūt par paklausībnieku, uz ko piekritu, zinot, kas tā ir par kārtu.

Vēlāk vairākas nedēļas manī valdīja neziņa ar padrūmu nokrāsu pēc tikšanās sinodē — vai man vispār atļaus turpināt mācības seminārā. Vēlēšanās padziļināti izprast pareizticību man bija dzimusi vēl pirms dzīves klosterī, un mani vadīja nevis karjerisms, bet gan patiesas alkas pēc izpratnes un zināšanām.

Uzsākot otro mācību gadu seminārā, manī atklājās un uzplauka dziļas jūtas pret kursabiedri Tabitu. Pāris mēnešus pirms stāšanās seminārā biju devies no klostera uz Madonu, lai apciemotu kādu latviešu priesteri — viņš reizi mēnesī apmeklēja klosteri, lai kalpotu latviski, jo parasti dievkalpojumi noritēja baznīcslāviski. Viņš bija uzaicinājis mani ciemos pie savas kopienas. Tur mēs ar Tabitu iepazināmies pirmo reizi, taču tobrīd manī vēl neradās nekādas jūtas — nemaz nemeklēju sev otru pusīti un biju neziņā par savu turpmāko dzīvi. Viņa pirms mūsu iepazīšanās jau bija pabijusi vairākos klosteros Latvijā, Igaunijā un Polijā, bet pirms mācību sākuma seminārā vēl mēnesi padzīvoja kādā klosterī Gruzijas kalnos. Arī viņa tobrīd plānoja pēc semināra doties tālāk uz kādu klosteri. Tāpēc šis abpusējo jūtu uzplaukums, sākoties otrajam mācību gadam, man pašam bija pilnīgi negaidīts pavērsiens, ko uzskatu par dāvanu no augšienes. Tā otrā mācību gada laikā man tapa pavisam skaidrs, ka mans ceļš tomēr būs saistīts ar laulību.

Otrā mācību gada laikā mēs ne vien cītīgi mācījāmies, bet arī ārpus nodarbībām, dievkalpojumiem un semināra ikdienas devāmies garās pastaigās un izbraucienos ar velosipēdiem. Pabeidzot otro mācību gadu, abi ar Tabitu devāmies pašu organizētā un improvizētā svētceļojumā pa Rumāniju un Serbiju. Ceļojām gan ar autostopiem, gan sabiedrisko transportu. Šajā laikā apmeklējām aptuveni trīsdesmit klosteru, iepazinām vietējo kultūru un viens otru. Bieži apmetāmies klosteru viesnīcās vai nakšņojām dabā, klejojot, pētot un atklājot apkārtējo vidi starp pārbraucieniem.

Autodidakta pieeja un alternatīvie informācijas lauki

Trešajā mācību gadā mēs ar Tabitu pārgājām uz neklātienes studijām, taču mūs aizturēja seminārā gandrīz visu pirmo semestri, lai mēs varētu tikties ar metropolītu. Izveidojās savāda situācija: mūsu klātienes kurss semināristu trūkuma dēļ tika izformēts, taču mēs turpinājām dzīvot klātienē un mācīties savā nodabā. Pēc tikšanās ar metropolītu 2014. gada pirmajās dienās pārcēlāmies uz Madonu, kur apmetāmies blakus dievnamam — pie latviešu priestera, kurš bija izdaudzināts ar savu askētisko, nopietno pieeju garīgajai dzīvei un bija arī Tabitas garīgais tēvs. Vēlējāmies, lai mūsu ceļš noritētu pieredzējuša garīgā tēva pārraudzībā, jo pareizticīgajā tradīcijā liels uzsvars tiek likts uz dzīvu garīgo praksi. Tā skaidri jānošķir no grāmatu zināšanām un teorētiskas gudrības, kas var radīt mānīgu ilūziju par izpratni, kura nemaz nav personīgi piedzīvota. Madonā es aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē: piedalījos dievkalpojumos, saimnieciskajos darbos, viesu uzņemšanā un izmitināšanā, un četrus gadus pasniedzu pieaugušo svētdienas skolā.

Paralēli turpināju neklātienes studijas un strādāju pie diplomdarba. Sākotnēji vēlējos rakstīt par izglītības sistēmas negatīvo ietekmi pēdējos gadsimtos uz autentisko garīgi mistisko tradīciju — par šo tēmu jau biju iepazinis daudz avotu —, taču galu galā izšķīros par labu vairāk konstruktīvam un apliecinošam tematam: par autentiskās mistiskās tradīcijas saknēm Jaunajā Derībā (darbs publicēts vietnē Academia.edu). Šim pētījuma tematam bija cieša saikne ar ikdienas garīgo praksi, kas caurvij īsteno pareizticības tradīciju, un tas izcēla tradīcijā pašu būtiskāko nervu, kas kopējā uzmanībā bija padzisis. Tāpat piedalījos izbraukumos uz Balviem, kur kopā ar sievu un draugiem pasniedzu ticības mācību latviešu valodā pieaugušajiem.

Gan klātienes, gan neklātienes studiju laikā es, paša intereses un iniciatīvas vadīts, paralēli formālajai programmai veicu apjomīgu pašizglītības darbu. Mani nodarbināja būtiski, taču nereti konfliktējoši jautājumi par pareizticīgo garīguma un izglītības savstarpējām attiecībām. Īpaši pētīju reliģijas ideoloģizēšanu, tās izmantošanu varas interesēs un to, kā tas mēdz apslāpēt autentisku garīgo dzīvi. Lai spētu paškritiski pārvērtēt savus agrākos uzskatus, maldus un darbību, es padziļināti interesējos arī par patoloģiskām un kropļotām garīguma izpausmēm, kā arī pētīju dažādu citu konfesiju skaidrojumus par ticību. Lasīju dažādu gadsimtu askētiskos tekstus, laika gaitā papildinātos dievkalpojumu tekstus, akadēmiskos darbus un klausījos lekcijas no visas pasaules.

Tolaik plašajā starptautiskajā pareizticīgo vidē pastāvēja divas pasaules, kas pārklājās krietni mazāk nekā mūsdienās (kaut arī plaisa joprojām ir liela): krievvalodīgā un angļvalodīgā. Krievvalodīgā vide lielākoties kalpoja kā saziņas telpa postpadomju telpā, savukārt angļvalodīgā aptvēra Rietumu pasauli — Eiropu, Ameriku un Austrāliju. Es arvien vairāk pareizticību iepazinu caur angļu valodu, jo tur pieejamie materiāli bija kvalitatīvāki, bet pati vide diskusiju un intelektuālās kultūras ziņā — cilvēciskāka un atvērtāka. Tikmēr lokāli Latvijā pilnībā dominēja krievvalodīgā informatīvā telpa, un arī seminārā mācījos un visus rakstu darbus veicu krieviski; liela daļa vietējo priesteru un laju vāji prata vai nemaz neprata latviešu valodu, nemaz nerunājot par angļu. Gan angliski, gan krieviski lasīju arī tulkojumus no citu tradicionālo pareizticīgo zemju — grieķu, rumāņu, serbu un bulgāru — valodām. Uz vienu starptautiski ļoti pazīstamu klosteri Anglijā, Eseksā, devos trīs reizes, katru reizi uzturoties aptuveni nedēļu. Tas man sniedza vidi, kurā varēju brīvi komunicēt un daudz ko iepazīt angļu valodā — kas būtu krietni grūtāk tradicionālajās pareizticīgo valstīs, kuras pamatā orientētas uz savu nacionālo valodu.

Papildus tam es sāku nopietni interesēties par ideoloģisko propagandu, reklāmas mehānismiem un psiholoģijas izmantošanu pret paša cilvēka interesēm. Vēlējos izprast, kā dažādi mediji, modes tendences un lielo institūciju virzītās idejas mērķtiecīgi ietekmē cilvēku domāšanu un veido viņu paradumus — un kā tas bija iespaidojis mani pašu un sabiedrību kopumā.

Anglijas klostera apmeklējuma laikā es iepazinos ar kādu jaunībā emigrējušu serbu psihoterapeitu, kurš jau pirms daudziem gadiem bija pārvarējis smagu alkohola atkarību un pētīja tās dziļākās izcelsmes saknes. Viņa sniegtie ieskati un personīgā pieredze pavēra man pilnīgi jaunu perspektīvu uz sevis analīzi psiholoģiskā griezumā, īpaši pievēršoties bērnības sāpīgāko brīžu izpētei. Tas man palīdzēja apjaust, apzināties un izprast uzvedības modeļus, reakcijas un attieksmju ieradumus, kas neapzināti bija izveidojušies bērnībā — posmā, kurā līdz tam nebiju tik dziļi lūkojies piemērotu rīku un izpratnes trūkuma dēļ. Šī tikšanās atklāja jaunas pašizpratnes šķautnes, pie kurām apzināti strādāju turpmākos gadus. Iegūtie sevis izzināšanas rīki ļāva izprast līdz šim dziļi aprakto iemeslu, kāpēc tēva rīcības un attieksmes dēļ biju pusaudža gados nolēmis neveidot ģimeni. Tas palīdzēja saskatīt, kā šis lēmums un pirms tam notikušais bija neapzināti ietekmējis manus turpmākos dzīves notikumus, padarot tos dabiski saprotamus. Tā neapzinātās, automātiskās reakcijas un paradumi pamazām kļuva iepazīti, izprotami un vadāmi.

Lai dalītos ar sev svarīgo ticību, mēs ar sievu sākām tulkot tekstus par pareizticības teoloģiju, vēsturi, svētajiem un garīgo dzīvi no angļu un krievu valodas uz latviešu valodu. Kopumā iztulkojām un publiski bez maksas blogā Theognosia padarījām pieejamus vairāk nekā 200 rakstus. Paralēli tam guvām iztiku, veicot cita veida tulkošanas darbus arī laicīgajā sfērā.

(Skat. theognosia.wordpress.com)

Finansiālu iemeslu dēļ pēc garīgā semināra pabeigšanas es nevarēju atļauties turpināt mācības augstskolā, lai gan pa laikam to apsvēru. Es turpināju dzīvot ļoti pieticīgu un bezpretenciozu lauku dzīvi, uzņemoties dažādus palīgdarbus, strādnieka un saimniecības pienākumus. Paralēli šim ikdienas ritmam daudz lasīju publicistiku, akadēmisko literatūru un garīgās grāmatas, kā arī klausījos audiogrāmatas, lekcijas no visas pasaules un ASV podkāstus. Tā kā pareizticīgo garīgajā tradīcijā praktiskā dzīve bieži tika uzskatīta par svarīgāku nekā akadēmiskās zināšanas, un mani pašu pavadīja nepatika pret savas pagātnes ēnas pusēm un kādreiz pārliecināti paustajiem aplamajiem uzskatiem, visādi centos neļaut savam ego izcelties. Šāds vienkāršs dzīvesveids man šķita tam visatbilstošākais.

Daudzus savus uzskatus es vairākkārt kritiski izsvēru, analizējot diskusijas forumos un apspriežot tos ar krietni pieredzējušākiem vai akadēmiski izglītotākiem cilvēkiem. Man bija svarīgi pārbaudīt savu spriedumu pamatotību, jo liela daļa šo zināšanu bija iegūta un apgūta paša spēkiem, ārpus formālām izglītības institūcijām, lai gan balstoties akadēmiskos un atzītu autoru darbos. Savu uzskatu vētīšana no dažādiem skatpunktiem un caur dažādām prizmām man bija pastāvīgs ieradums, ko pavadīja asa paškritika un veselīga neuzticēšanās sev — es neļāvu sev viegli pieņemt idejas tikai tāpēc, ka tās man patika. Tas bija apzināts svārsta vēziens uz pretējo pusi, ko izvēlējos ar nolūku, skaidri apzinoties pagātnes sajukumus savā identitātē un pasaules uzskata kompozīcijā.

Taču viens bija pats paklausības princips, bet pavisam kas cits — cik pilnvērtīgi to bija iespējams realizēt mūsdienu pasaulē, meklējot pareizos kritērijus un garīgo vadību. Tā kā pirms pievēršanās Kristum biju samudžinājies sevis apdievināšanā, mans iekšējais svārsts no agrākajām augstajām iedomām par sevi bija aiztriecies pretējā galējībā — asā paškritiskumā. Es centos rast labākos apstākļus, lai attīrītu savu gribu, atteiktos no “vecā es” un stingri pārvērtētu katru uzskatu, kas manī ienāca vai jau bija nogulsnējies iepriekš.

Tāpēc reālajai paklausībai un garīgā tēva vadībai, kas cieši saistīta ar regulāru atzīšanos nepareizā rīcībā un biežu domu atklāšanu grēksūdzē, manā gadījumā pievienojās arī cita — digitāli mediētā dimensija. Tā bija intelektuālo un garīgo kritēriju skaidrības meklēšana caur autoru tekstiem, grāmatām un lekcijām, kā arī saraksti ar cilvēkiem kā angļvalodīgajā, tā krievvalodīgajā pareizticīgo pasaulē: paklausība kā nemitīgi centieni atrast visprecīzāko teoloģisko izpratni, kas tuvina dvēseles dziedināšanai un mūžībai. Tā bija sevis nostādīšana mācekļa pozīcijā, kurā līdzcilvēkus redzi kā skolotājus — gatavībā atzīt, ka kaut kas līdzšinējos uzskatos var būt kļūdaini pieņemts, lai to aizstātu ar krietni pamatotākiem kritērijiem un atziņām.

Lai gan pavirši vērojot var šķist, ka pareizticība ir viena vienota tradīcija ar atsevišķu tautu etniskām un kultūras īpatnībām, iedziļinoties teoloģisko ideju vēsturē un mūsdienu izpausmēs, atklājas, ka tajā pastāv diezgan atšķirīgi un brīžiem pat savstarpēji pretrunīgi virzieni. Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem bija pašam sev izprast, kas no tā visa ir būtiskais, nemainīgais un autentiskais, kas — pieļaujamas kultūras, paražu un prakšu atšķirības, un kas savukārt ir vienkārši akla, vēlāk piedomāta atkārtošana bez izpratnes un nopietna pamatojuma. Līdztekus tam nācās izvērtēt arī pieņemamos un nepieņemamos citu konfesiju ietekmes slāņus. Bija svarīgi apzināties, ka pastāv pilnībā pieņemama kultūras un paradumu daudzveidība, kas palīdz realizēt pašu svarīgāko, nekonfliktējot ar to. Tāpat nācās saskatīt arī pretējo — ka daudzi cilvēki reliģiskos rituālus un tradīcijas piekopj un atkārto savas dzimtās zemes, tautas vai ģimenes ieradumu dēļ, nevis tāpēc, ka aiz tiem stāvētu īstena pārliecība un apzināta tiecība uz ticības dzīvi.

Mana neuzticēšanās sev tobrīd turpināja būt kardināli paškritiska — tā kalpoja kā krasa atgrūšanās no agrākā sevis, noraidot daudz ko savā pagātnē un atminoties savu aplamo, mesiānisko un pašdarināto pasaules redzējumu. Pat tad, kad daudz kas jau bija izsvērts un septiņreiz nomērīts, pārbaudot dažādus viedokļus un novirzienus, pirms nogriešanas — proti, galīgā lēmuma pieņemšanas par pareizāko virzienu kādā pagriezienā —, es tomēr stipri vilcinājos. Es pārlieku atskatījos uz citiem paziņām: pieredzējušākiem cilvēkiem, vecākiem vai amata ziņā augstāk stāvošiem, kuri mēdza izvēlēties ko citu vai arī mazāk izprata manis atklātās lietas. Rezultātā es biju teoloģiski uzracis, atklājis un no dažādiem meklējumu aspektiem vairākkārt pārbaudījis novirzienu, kas no vienas puses bija akadēmiski un zinātniski pamatots, kritiskā vēsturiskā izvērtējumā un autentiskā mistiskajā tradīcijā sakņots, taču no otras puses — tas bija tikai viens atzarojums. Praksē tas biežāk pildīja vien interesanta, cēla intelektuālā un garīgā virziena lomu, taču bija pretrunā ar citiem atzariem un netika izcelts kā galvenais. Man nācās noskaidrot iemeslus, kāpēc pat zinātniski vispamatotākais tradīcijas slānis izrādās sekundārs, kamēr dominē un tiek uzturēts ārišķīgs līmenis, kas bieži robežojas ar klaju māņticību un mehānisku atkārtošanas rituālismu.

Taču bija vēl kāds moments, kuru izstāstīt ir grūtāk: pastāvēja jomas, kurās man bija pareizas intuīcijas un nojausmas, taču es tām neuzticējos un neieklausījos. Es tāpat visu pārbaudīju un pētīju no jauna, līdz vēlāk atklājās, ka sākotnējās nojausmas bija izrādījušās pilnīgi precīzas.

4. Ceļš uz kognitīvās brīvības apgūšanu: Trīvija metodes atklāšana

2016. gada sākumā manā redzeslokā vispirms nonāca klasiskās loģikas kategorijas un jēdzienu izpratnes nozīme teoloģisko spriedumu vēstures kontekstā. Par to vispirms uzzināju kādā ASV podkāstā, bet pēc tam jau padziļināti to iepazinu seno autoru svarīgākajos darbos. Mani patiesi izbrīnīja, ka, lai gan šis ir fundamentāli būtisks aspekts domāšanas sakārtošanā, Garīgajā seminārā par to vispār nerunāja un to skaidri nemācīja — lai gan tas bija visciešākajā veidā saistīts ar pašu mācību vielu. Turklāt viena no šīm klasiskajām grāmatām vēsturiski bija paredzēta apgūšanai tieši pirms iedziļināšanās teoloģijā un kopīgajā ticības mācībā. Taču vēlāk tajā pašā gadā es uzzināju par Trīvija (trivium) metodes pastāvēšanu, kas man atklājās kā īsts, līdz šim rūpīgi apslēpts dārgums izglītības un pašizglītības jomā.

Tolaik, sekojot līdzi ASV alternatīvajiem medijiem, es padziļināti pētīju narkotisko vielu un kultūras mijiedarbības vēsturi — to ietekmi uz cilvēka psihi, kā arī to ciešo saikni ar popkultūru, kontrkultūrām, specdienestu darbību un vēlāko subkultūru attīstību. Tas viss man bija nepieciešams, lai kritiski izvērtētu savu agrāko dzīvi un pieredzi: kādas pēdas tā manī bija atstājusi un kā savulaik mani veidojusi. Es vēlējos paškritiski un sistēmiski izprast šo savas pagātnes posmu, kurā līdzās visam radošajam un labajam bija arī daudz kā tāda, kur bijām maldījušies un kaitējuši paši sev. Paralēli šo sarežģīto jautājumu šķetināšanai es pirmo reizi saskāros ar Trīvija metodi un sāku tai pievērst arvien nopietnāku uzmanību.

Krietni vēlāk es skaidri aptvēru, ka tas, ko biju atklājis kristīgajā laukā saistībā ar klasiskajām loģikas kategorijām un jēdzieniem sarežģītāku teoloģisko jautājumu risināšanā, bija cieši saistīts ar Trīvija otro disciplīnu — loģiku. Taču tā bieži notiek, kad pie viena un tā paša secinājuma nonāk no pavisam dažādiem izejas punktiem, avotiem un kontekstiem.

Es sāku padziļināti pētīt Trīvija lomu izglītības vēsturē no visdažādākajiem skatpunktiem — sākotnēji ar piesardzīgu skepsi, taču vienlaikus patiesi ieintriģēts. Es uzzināju par to gan kā par antīkās pasaules un viduslaiku klasisko izglītības pamatu, gan par mūsdienu klasiskā Trīvija alternatīvām, kas Rietumos plaši attīstījušās mājmācības kustībā, kā arī specializētās skolās un augstskolās. Tāpat iepazinu Trīviju kā vispārīgāku, metaforisku pieeju zināšanām, kas mani sevišķi piesaistīja ar savu praktisko parocīgumu un tūlītējas pielietošanas iespējām.

Ātri vien sāku saskatīt šīs pieejas praktisko lietderību un pielietojamību ikdienā, tiklīdz pats mēģināju praksē izmantot Trīvija metodes pamatprincipus. Lai gan šī pieeja bija sakņota vēsturiskajā izglītības modelī un saistīta ar trim pamata mācību priekšmetiem — gramatiku, loģiku un retoriku —, tā vienlaikus piedāvāja pašu būtiskāko prāta darbības esenci: universālu struktūru, kuru pēc vajadzības varēja tālāk papildināt ar klasiskajām akadēmiskajām zināšanām.

Lai gan līdz trīvija atklāšanai es jau septiņus gadus ikdienā biju bieži lasījis, pētījis un salīdzinājis visdažādākos akadēmiskos materiālus, publicistiku un grāmatas, klausījies lekcijas un audiogrāmatas, kā arī pabeidzis četru gadu studiju kursu seminārā (kura laikā vēl patstāvīgi iedziļinājos specifiskos, mani interesējošos jautājumos), šīs metodes iepazīšana pavēra pilnīgi jaunu skatījumu gan uz mācīšanos, gan uz sava prāta darbību.

Tā atklāja jaunu perspektīvu par domāšanu, izzināšanu un saskarsmi, kas ļāva arvien dziļāk apzināties sava intelektuālā aparāta norises, skaidrāk saskatīt tā sastāvdaļas, izprast tās un pārvaldīt. Trīvija metode manā uztverē kļuva par sava veida pārvalodu (metavalodu) un prāta operētājsistēmu — par saprāta iemaņu kopumu un kognitīvo procesu apzināšanās rīku. Tā palīdzēja skaidri izprast, kā no cilvēka neatkarīgā objektīvā īstenība, tās subjektīvais piedzīvojums, atmiņas, priekšstati, abstrakcijas, jēdzieni, vārdi, termini, loģiskās kategorijas un klasifikācijas mērķtiecīgi mijiedarbojas vienotā domāšanas procesā.

Jau vairākus gadus, mācoties gan formāli seminārā, gan neformāli paša Jau vairākus gadus, mācoties gan formāli seminārā, gan neformāli paša spēkiem kristīgajā vidē, es dažādos veidos biju pētījis atsevišķus vēstures aspektus un pavērsienus. Taču Trīvija metodes iepazīšana un sava prāta vingrināšana tajā ļāva vēl skaidrāk un niansētāk apjaust, cik milzīga loma patiesībā ir laikam — kā pavisam šaurā ikdienas notikumu secībā, personīgajā dzīvē, ģimenes vēsturē un dzimtas saiknēs, tā arī daudz plašākā zināšanu laukā, līdz ar to — vēstures ritējumā kopumā. Daudzas notikušās lietas, domu kombinācijas un cilvēku rīcību vienkārši nav iespējams izprast, ja fakti nav sakārtoti pareizā hronoloģiskā secībā. Tas attiecas pat uz to, kā tu pats savā apziņā sakārto domas, pieļauj kļūdas vai veido pareizus spriedumus. Trīvijs esamības ziņā nekļuva svarīgāks par garīgo dimensiju, taču tas deva milzīgu izpratni tieši dvēseliskajā un mentālajā līmenī, kur bija tik daudz ko sakārtot un strukturēt.

Ja agrāk — pirms nopietnas kristīgās prakses uzsākšanas — es budistisko prašu ietekmē biju lielā mērā atsvešinājies no laika konkrētības (precīzāk, biju izveidojis paradumu uztvert to kā tādu mūžīgo tagadni), bet apkārtējā vidē valdīja fokuss uz būšanu “šeit un tagad”, laikmetīgumu un autsaideriskiem klejojumiem, nevis vēsturiskā konteksta apzināšanos, tad kristīgajos gados manā domāšanā jau bija notikusi būtiska restrukturizācija. Izpratne bija mainījusies par labu loģiskai un harmoniskai faktu uztverei, bet Trīvija pieeja šo laika svara un secības nozīmi ļāva satvert vēl krietni dziļāk.

Pa šiem gadiem, kad jau sen bija atmesta reinkarnācijas ideja, ilgi nodzīvots intensīvā kristīgās tradīcijas iepazīšanā un praktizēšanā un pētīti atsevišķi psiholoģijas un psihoterapijas aspekti, man kļuva skaidrāks, ka cilvēkiem mēdz būt ļoti atšķirīgas dvēseles un psihes spējas, intelektuālā kapacitāte, gribas jauda, rakstura iezīmes un attīstības vide. Jautājumu par dvēseļu “vecumu” vai “jaunumu” aizstāja daudzslāņaināka izpratne par šīm dažādajām prāta un garīgajām prasmēm, intelektuālo izaugsmi un psiholoģisko briedumu — apzinoties, ka vienā jomā cilvēks var būt vairāk nobriedis, bet citā atpalikt. Tāpat savu lomu spēlē izcelsmes dzimta, ģimenes iekšējā vide, sociālpolitiskie un ekonomiskie apstākļi, kā arī valsts iekārtas ietekme, ko papildina paša apzināti vai mazāk apzināti pieņemtie lēmumi jau kopš agrīnas bērnības.

Gadiem ejot, pakāpeniski noritēja mana pāreja no “budistiskā bezlaicīguma” (kur laiks un telpa šķita kā ilūzija, no kuras jāatsvešinās, vai kur tagadne tika uztverta kā vienīgais dzīves piedzīvojuma tvērums) uz kristīgo un klasisko izpratni, kurā laiks, vēsture un hronoloģiskā secība ir fundamentāli svarīgi un reāli. Turklāt pareizticīgā antropoloģija izrādījās cieši saistīta ar sazemēšanos un taustāmās, empīriski izjūtamās īstenības vērtības pacelšanu pilnīgi citā līmenī.

Savukārt Trīvija metodes un klasiskā trivium iepazīšana šai jaunajai struktūrai sniedza krietni skaidrākus orientierus, kurus atlika vien mērķtiecīgi ievingrināt ikdienas praksē. Trīvija metode manā dzīvē kļuva ne tikai par loģikas treniņu, bet par instrumentu, kas palīdzēja vēl apzinātāk burtiski “sazemēties” realitātē, vēsturē un laika konkrētībā, harmonizējot konceptuālo domu pasauli ar apkārtējo laiku, telpu un empīriski pieredzamo īstenību.

Atvadīšanās no oficiālās pareizticības sabiedriskās un ekonomiskās vides

Reliģiskajā vidē es biju ļoti komunikabls — tāpat kā savulaik subkultūru laikos —, lai gan šo savu rakstura iezīmi skaidrāk apzinājos krietni vēlāk, reflektējot par dzīvi, jo man tā bija pavisam dabiska. Jau subkultūrās man bija izveidojies tāds attiecību veids, kurā pats biju atklāts un tiešs, tāpēc arī pret mani daudziem bija tāda pati attieksme. Pareizticīgo vidē biju ieguvis plašu sakaru un kontaktu loku gan tepat Latvijā, gan ārvalstīs, komunicējot ar cilvēkiem kā Rietumu angļvalodīgajā, tā Austrumu krievvalodīgajā vidē. Ārzemju sarakstes primāri bija saistītas ar teoloģisko ideju attīstību un kopīgo konceptuālo interešu izzināšanu, taču ik pa laikam skāra arī procesus, kas reāli norisinājās pareizticīgo sabiedrībās.

Pēc dzīves tādos intensīvos reliģiski sociālos mezglos kā klosteris un seminārs, apciemojot citas draudzes un klosterus, kā arī vēlāk turpinot dzīvi Madonas draudzē, es uzturēju attiecības ar daļu no dzīvē iepazītajiem cilvēkiem. Turklāt uz Madonas draudzi pie mūsu garīgā tēva mēdza braukt viesi no citām Latvijas vietām, un ar daļu no viņiem es tērzēju pie tējas, kad izmitināju viņus viesu apmešanās telpās. Tāpat bija atsevišķi reliģiski vai ideālistiski noskaņoti cilvēki, kuri — tāpat kā mēs — apmetās uz dzīvi viņa tuvumā un kuriem arī bija savs ilggadējs paziņu loks.

Gadu gaitā daudzi personīgi paziņas — gan tiešie aculiecinieki, gan cilvēki, kuri bija tuvās attiecībās ar lieciniekiem vai klātesoši dažādās norisēs tepat Latvijā — privāti un atklāti dalījās ar mani stāstos par korumpētību, nejēdzībām, nelietībām, priesteru vajāšanu un pilnīgi nekristīgām parādībām vietējā pareizticīgo vidē. Atminos, ka pirmajos gados mans prāts nespēja īsti pieņemt un noticēt dzirdētajam no cilvēkiem dzīvē vai lasītajam internetā (piemēram, portālā kompromat.lv) par notiekošajām nejēdzībām un korupciju. Tas šķita pilnīgi nesavienojams ar garīgās mācības ideāliem. Turklāt, būdams ticības ideālu motivēts un vēl nepazīdams dzīvē, kā daudz kas patiesībā notiek šajā vidē, es nedomāju, ka tam visam varētu būt kāda tieša ietekme uz mani vai sabiedrību kopumā.

Krievvalodīgajā internetā arvien vairāk izvērtās plašas diskusijas un parādījās neskaitāmas liecības par milzīgu sistēmisku korupciju Maskavas patriarhāta vidē. Paralēli tam Navaļnija komanda Krievijā atsedza vērienīgu korupciju sekulārajā varā. Taču baznīcas vadība parasti nostājās sekulārās varas pusē, atspoguļojot to kā labu esam, kamēr laicīgā Kremļa vara tikmēr aizstāvēja baznīcas administrāciju. Iepriekš formālie baznīcas vides mediji visādi centās radīt iespaidu, ka nekā tāda nav, uzturot nogludinātu, stīvu priekšstatu par to, cik viss ir labi un gaiši. Taču bija parādījušās grāmatas, raksti un interneta vietnes ar daudzu liecinieku publikācijām, kurās tika izgaismota visaptveroša, sistemātiska korupcija gan garīdzniecības, gan draudžu, gan klosteru dzīvē.

Ar laiku vadzis arvien vairāk plīsa: daudzi sāka atklāti liecināt, bet citi — apliecināt patiesību, ka ir saskārušies ar ko līdzīgu. Baznīcas administrācijas vadība šīs problēmas nevis risināja, bet tieši pretēji — uzturēja un piesedza. Savukārt tie, kuri pacēla šos jautājumus un bieži vien paši bija no tiem cietuši, tika apzīmogoti par “baznīcas ienaidniekiem”, “sātana apsēstajiem” vai “Rietumu specdienestu apmaksātiem darboņiem”.

Turklāt daudz kas no tā, ko lasīju par Krievijā notiekošo, pēc savas būtības tieši atbilda līdzīgiem procesiem, par kuriem tieši vai netieši — caur lieciniekiem un liecībām — biju uzzinājis garīdznieku un laju vidē tepat Latvijā. Tas viss nāca arvien vairāk manā redzeslokā. Ja sākumā ilgi biju ieturējis skepsi un neticību, tad laika gaitā mani pārliecināja gan arvien augošais liecību skaits internetā, gan stāsti no dzīvē pazīstamiem cilvēkiem, kurus šīs norises ietekmēja tiešā veidā.

Vienlaikus, arvien skaidrāk izprotot teoloģiju, pareizticības vēsturi un to, kā mācīja rīkoties svētie, es ar katru soli redzēju, ka reālajā dzīvē tiek pārkāpti paši fundamentālākie Baznīcas kanoni un garīgās dzīves nostādnes — un ka man ir pilnīgas, lai arī neērtas tiesības tajā visā nebūt iesaistītam. Manā priekšā nostājās divi ceļi: palikt, samierināties un pašam pārkāpt garīgos un morālos likumus, kļūstot par klusējošu līdzdalībnieku ar daudzām draudzīgām, noderīgām attiecībām un iespēju iekļauties sociālekonomiskajā vidē, vai arī doties prom, tādējādi šķiroties no sentimentāli un emocionāli svarīgiem cilvēkiem. Šajā vidē tieši cēlākās saiknes ar Dievu tika izmantotas, lai turētu cilvēkus paverdzinātā stāvoklī un padarītu par situācijas ķīlniekiem. Bija arī daļa tādu, kas nevīžīgi vai vientiesīgi apciemoja dievnamus un piekopa savu reliģisko dzīvi, neiedziļinoties notiekošajā.

Vienas no sektantisma, autoritārisma un totalitārisma — tāpat kā disfunkcionālu ģimeņu un toksisku attiecību — kopīgajām iezīmēm ir tas, ka vieni tieši vai netieši diktē noteikumus citiem, izmanto nezināšanu vai piešķir savai autoritātei un statusam nepamatoti lielu lomu. Savukārt citi nevīžības vai dažādu dzīves apstākļu dēļ nezina, neapzinās un nesaprot notiekošo, tāpēc akli paļaujas un pieņem sniegtos uzstādījumus. Vēl viena raksturīga iezīme ir problēmu nerisināšana un to neizcelšana gaismā: tā vietā, lai lietu izpētītu un atrisinātu, notiek apsūdzēšana un vainošana, vadoties pēc tā, kas dotajā brīdī ir izdevīgi varas pozīcijā esošajam.

Parasti par “sektām” apzīmē mazas kopienas ar toksiskām reliģiskām attiecībām, savukārt lielās organizācijas ar šo terminu mēdz demonizēt ikvienu, kas tām nepakļaujas, lai iebiedētu un noturētu savā ietekmes lokā. Un daudzi nemana, ka tādas pašas toksiskas un sektantiskas psiholoģiskās attiecības var valdīt arī milzīgās organizācijās, kuru vēriens rada mānīgu iespaidu, ka tām pēc būtības nevar piemist sektantisku attiecību un psiholoģijas iezīmes.

Mēs ar sievu un citiem tuvajiem skaidri apzinājāmies, ka godprātīga, atklāta un atbilstoša dzīve saskaņā ar garīgo tradīciju šajā sociālajā vidē vienkārši vairs nav iespējama — tāpēc izlēmām doties prom. Paralēli mums tāpat rīkojās arī mūsu garīgais tēvs un citi ar viņu saistītie cilvēki. To pašu vērtīgāko kristīgās mācības un garīguma kodolā, ko pēc rūpīgas izvērtēšanas bijām izpratuši kā būtiskāko, šī vide patiesībā nemaz nepiekopa. Drīzāk tā maigi valdzināja ar visu to ārējo un cienījamo, kas atrodams tradīcijā, un vienlaikus spieda cilvēku kļūt par līdzpārkāpēju. Tika izmantota nezinātāju dāvātā uzticība, lai padarītu viņus par senas reliģiskās kultūras neapzinātiem piekopējiem, bet tās konstitucionālās būtības pārkāpējiem.

Tādos apstākļos cilvēks pats nemaz nenojauš, ka tiek pārkāpts tas, ko šīs sociālās sistēmas vadītāji uzdodas pārstāvam. Cilvēki iepazīst tikai to informācijas daļu, kas tiem tiek dota, lai viņi darbotos hierarhijas pakļautības lokā, neizprotot dziļāko teoloģisko nozīmi un to atbildību, ko prasa būšana par šīs kultūras nesēju. Vienlaikus teoloģijas un garīgās dzīves tradīcijas dziļāka iepazīšana atsedz, ka paši vadītāji pārkāpj daudzus pamatprincipus. Savu varu viņi ir nostiprinājuši, iedvešot uzskatu, ka hierarhijas varu apšaubīt un kritiski izvērtēt ir stingri aizliegts — ka jebkura nepakļaušanās apdraud paša cilvēka pestīšanu un katram atliek tikai skatīties uz sevi. Mēdz palikt neapjausts un neapjēgts, ka pati palikšana šādā sistēmā nozīmē tās varas un pastāvošo attiecību klusu apstiprināšanu.

Tā pēc septiņiem ar pusi gadiem, kas tika pavadīti, dzīvojot pie trim dažādiem dievnamiem (klosterī, Rīgas Garīgajā seminārā un Madonas draudzē) un esot sociāli un mentāli pilnībā iegremdētam bizantiskajā, starptautiskajā krievu un angļu valodas vidē, mēs, pamatojoties uz pašas Baznīcas noteiktajiem kanoniem, šo reliģisko, sociālo un ekonomisko kultūrvidi atstājām.

Mēs saglabājām uzticību Dievam, kas izpaudies senajā, pārlaicīgajā un nemainīgajā tradīcijā un tās praksēs, taču mūsu acu priekšā bija atklājusies ārkārtīga korupcija. Tā nebija pieņemama ne pēc pašas pareizticīgās tradīcijas likumiem, ne pēc vispārpieņemtajām sabiedrības morāles normām. Es biju ienācis tajā vidē ar mērķi atlikušo dzīvi kalpot Dievam, nodoties garīgajam darbam ar sevi un iespēju robežās palīdzēt citiem — tāpēc dzīvoju tur, no visas sirds un spēka ieguldot savus resursus un dzīvību, un patiesi uzskatot šo vidi par īsto.

Pametu to, pārdzīvojis pamatīgu satricinājumu un vilšanos, taču vienlaikus ieguvis arī grūti novērtējamu, dziļi noderīgu pieredzi — un izprotot, ka mēs dzīvojam pavisam citā laikmetā, kur autentiska pareizticība realitātē ir kartēta pavisam citādi, nekā tas ierasts populārajos naratīvos.

Tā kā priekšā bija dzīve pilnīgi jaunā sabiedriskā vidē, pametot Latvijas trešās lielākās konfesijas sociālo un ekonomisko ekosistēmu, bija skaidri paredzams, ka turpmāk krietni vairāk nāksies saskarties ar jauniem un nepazīstamiem izaicinājumiem — gan paša, gan ģimenes vajadzībām. Tāpēc es apņēmos vēl vairāk laika veltīt Trīvija iepazīšanai un apgūšanai, jo saskatīju tajā universālu rīku, kas spēj noderēt visdažādākajās jomās un par kura praktisko lietderību biju guvis arvien lielāku pārliecību, to visādi izmēģinot, pārbaudot un lietojot praksē jau kādu pusotru gadu.

5. Iegremdēšanās Latvijas kultūras un vēstures vidē, alternatīvās izglītības lauciņā

Es sākumā minēju: “Mani daudz vairāk iedvesmoja cilvēki, kuri dažādas prasmes apguva paši savā nodabā, ārpus izglītības iestāžu sistēmas rāmjiem.” Vienīgi man tolaik nebija skaidras nojautas un izpratnes, kā to mērķtiecīgi, apzināti un sistemātiski darīt no sava personīgā skatpunkta. Tāpat man vēlāk bija iekšējs pieņēmums vai minējums, ka starp visiem dažādajiem mācību priekšmetiem un zināšanu jomām jāpastāv kaut kam vispārēji vienojošam, lai gan vēl nezināju, kas tas precīzi ir. Pat ekrānā redzamais un skaņā dzirdamais troksnis man savulaik šķita kā ar maņām tverama analoģija virzienā uz šo meklēto kopību.

Trīvija metode izrādījās precīza atbilde uz šiem senajiem, intuitīvajiem meklējumiem. Tā beidzot sniedza skaidru priekšstatu par struktūru, veidu un pieeju, kā šādu patstāvīgu izziņu īstenot — nevis vienkārši kuļoties uz priekšu un taustoties pa miglu. Tajā brīdī pie sevis nodomāju: cik žēl, ka par šo neredzamo, abstrakto saprāta instrumentu neuzzināju jau agrā jaunībā un nākamajos dzīves posmos! Taču tolaik par to nekur nebija pieejama nekāda informācija — es to uzgāju teju nejauši, mērķtiecīgi ložņājot pa sevis un pasaules izziņas informatīvajiem džungļiem.

2018. gadā es uzsāku darbu muzejā, kur nostrādāju trīsarpus gadus. Mani pienākumi ietvēra regulāru izstāžu uzstādīšanu, ēku un teritorijas apsaimniekošanu, kā arī saimnieciskos iepirkumus, ikdienā risinot visdažādākos jautājumus un saskaņojot vajadzības starp padsmit kolēģiem. Visi šie uzdevumi man bija pilnīgi jauni. Es mācījos darba procesā — pildot uzdoto, meklējot risinājumus paša spēkiem un pieņemot kolēģu padomus, ieteikumus un atbalstu.

Gan ikdienas saskarsmē ar kolēģiem, gan darba procesu plānošanā un izpildē es mērķtiecīgi lietoju Trīvija metodi. Laika gaitā ar atsevišķiem kolēģiem sāku apspriest tās aspektus un elementus, un arī viņi tajos saskatīja reālu vērtību un praktisku noderību.

Muzejā darba noslodze nebija pārlieku liela, tāpēc brīvākos brīžos es varēju lasīt rakstus un grāmatas. Arī veicot praktiskos un fiziskos pienākumus, mans prāts palika brīvs, ļaujot paralēli klausīties lekcijas, diskusijas, podkāstus un audiogrāmatas. Es sev izvirzīju mērķi — padziļināti iepazīt Trīviju un dažādus ar kognitīvo autonomiju un alternatīvo izglītību saistītus jautājumus. Muzejs ar savu krājumu bagātību, zinošajiem kolēģiem un vērtīgajiem pasākumiem izvērtās par ideāli piemērotu, izglītojošu vidi Trīvija aspektu apgūšanai, apcerei un prāta vingrināšanai.

Teoloģija man nekad nebija vienkārši sausa mācība — tā bija mana sirds lieta, patiess aicinājums un gribas degsme. Ja savulaik subkultūru gados es darbojos ar radošu iedvesmu un biedrisku interesi, tad teoloģija kļuva par manu eksistenciāli būtisko, intelektuālo un garīgo centienu kodolu. Gan mācības seminārā, gan patstāvīgās studijas izrietēja no patiesām alkām gūt skaidrus orientierus un pēc iespējas dziļāk izprast lietu būtību.

Tieši šī padziļinātā iepazīšana pakāpeniski atsedza skarbu realitāti: lielās institūcijas, kas starptautiski uzdodas par “kanoniskām”, raugoties caur pašas Baznīcas teoloģiskajiem kritērijiem, šiem pamata priekšnoteikumiem nemaz neatbilst. Tām ir izdevies nodrošināt pilnīgu naratīva dominanci, pateicoties saiknei ar valsts varas struktūrām, medijiem un vēsturiskā pareizticīgās kultūras mantojuma un administratīvā aparāta pārņemšanai. Tāpat to veicinājusi iesaiste starptautiskās reliģiskās organizācijās un attiecībās ar citām konfesijām, kur cieņpilnas līdzāspastāvēšanas vietā tiek slēgti abpusēji līgumi, kas pārkāpj pareizticības negrozāmos ticības un prakses pamatus.

Līdz ar to sabiedrība šādu “kanoniskumu” ir sākusi uztvert kā patiesu — faktiski juridiski un pasaulīgā veidā iegūtu reliģisko varu saistot ar “kanoniskumu”, lai gan gadsimtiem nemainīgi vienīgais tā avots bija autentiska ticības mācība un prakse. Turklāt no kognitīvā viedokļa cilvēkam vienmēr ir vieglāk pieņemt to, kas ir liels, populārs un ierasts, nevis apgrūtināt sevi ar dziļāku analīzi un faktu salīdzināšanu, kas prasa ieguldīt nopietnu mentālo un kognitīvo darbu.

Tāpēc es turpināju patstāvīgi pētīt sarežģītāku un organizāciju ziņā sadrumstalotāku, taču teoloģiski un pēc būtības kanoniski leģitīmāku alternatīvo pareizticīgo jurisdikciju vēsturi un to mācību saturu. Šis “mājasdarbs” man bija nepieciešams, lai atrastu teoloģiski drošu garīgo un mentālo telpu un pilnībā sakārtotu savas personīgās un ģimenes garīgās dzīves aspektus.

Es padziļināti pētīju sarežģīto pareizticības vēsturi un pašreizējo starptautisko situāciju, lai rastu risinājumu, kā autentiski turpināt garīgo dzīvi atbilstoši tās fundamentālajiem kritērijiem. Šos teoloģiskos un vēsturiskos meklējumus es turpināju gan darbā, gan mājās un pastaigās — īpaši vēlās vakara stundās, kad pārējā ģimene jau bija devusies pie miera.

Tā kā biju uzkrājis pieredzi, astoņus gadus diendienā dzīvojot pareizticīgo kultūrvidē Latvijā un nedaudz arī ārzemēs, kā arī iepazinis dažādas plūsmas un ievirzes oficiālajā pareizticībā, tas man palīdzēja interneta resursos atrodamo informāciju modelēt un izvērtēt caur jau iepriekš gūtu pieredzi — bez kuras tas viss būtu pārāk abstrakti un nesakņoti realitātē. Vienlaikus es skaidri apzinājos, ka pastāv aspekti, kurus pilnvērtīgi var uztvert tikai tiešā saskarsmē un kas paliek ārpus tiešsaistē pieejamā.

Aptuveni gadu reizi mēnesī apmeklēju sociālo kopienu “Baltā ūdensroze”, kurā ar tās dalībniekiem dalījos ar Trīvija metodes aspektiem, cenšoties rosināt domāšanu par domāšanu un aktīvāku patstāvīgo izziņu.

Tāpat mēs noorganizējām ģimeņu nometni lauku mājās. Un tajās pašās “Baltās ūdensrozes” ēkas telpās es noorganizēju arī vairākas izglītojošas tikšanās reizes vecākiem, kuri apsvēra alternatīvās izglītības iespējas saviem bērniem. Tajās vecāki varēja brīvi dalīties pārdomās, kā arī iepazīties ar pieaicinātajiem viesiem, kuriem jau bija praktiska pieredze mājmācībā un tālmācībā.

Vēl biju apņēmies vairāk iepazīt Latvijas vēsturi. Lai gan cilvēciski un dabas ziņā dzimtene un vietējie cilvēki man vienmēr bijuši tuvi, laikā, kad dzīve aizritēja laikmetīgajās subkultūrās un noritēja iedziļināšanās pareizticības gadu tūkstošiem ilgās vēstures un tagadnes aspektos, man neatlika daudz laika gūt dziļāku priekšstatu par Latvijas pagātni. Turklāt dzimtas un izcelsmes ģimenes izpratne līdz ar tēva atsvešinātības iespaidu palīdzēja saprast, kur meklējami grūdieni un saknes paša sākotnējai atsvešinātībai no vietējās vēstures, lai gan to, protams, ietekmēja arī citi faktori.

Šo robu aizpildīšanai noderēja gan muzeja novadpētniecības ievirze, gan izstādes un krājuma apskate. Mājās skatījos dokumentālās filmas, lasīju vēstures grāmatas un disidentu memuārus, kā arī klausījos audiogrāmatas un raidījumus ar latviešu vēsturnieku piedalīšanos vai citu autoru skatījumu uz Latvijas vēsturi. Sociālajos tīklos sāku sekot vēsturniekiem — līdzīgi kā agrāk darīju ar reliģiskās vides pārstāvjiem —, lai vērotu viņu viedokļu krustugunis un publiskos ierakstus.

Turklāt sieva uzsāka rakstīt rakstus žurnāliem. Daļa no tiem bija intervijas ar dažādām latviešu kultūras, folkloras un amatniecības personībām, kuras mēs, visa ģimene kopā, apciemojām, iepazinām un ar kurām patērzējām, pēc kā sekoja sievas veiktā intervija ar nama saimniekiem raksta tapšanai. Tāpat viņa, izmantojot arhīvus, pētīja Latvijas kultūrvēsturiskos notikumus un personības, veidojot publicistiskus rakstus.

Laika gaitā dažādos notikumos un piedzīvotajā, gūstot pieredzi un darbojoties praksē, es arvien vairāk pārliecinājos par Trīvija metodes daudzpusību, vienkāršību un organisko dabiskumu — par sajūtu, ka tieši tā domāšanai un izziņai būtu jānotiek: uzņem iespaidus un zināšanas, izproti tās un spēj padalīties ar citiem. Protams, apgūšanas procesā — ieaudzinot un nostiprinot sevī jaunus kognitīvos ieradumus — netrūka neērtību un nepierastu aizķeršanos. Tā bija savdabīga agrāk neapjaustu prāta “muskuļu un locītavu” atmodināšana, trenēšana un ievingrināšana reālai, ikdienišķai lietošanai.

Taču līdz ar praksi un iemaņu nostiprināšanos šī kognitīvā un loģiskā pieeja sāka sniegt pārsteidzošu vieglumu saskarsmē, kā arī augstāku domu un vārdu precizitāti mijiedarbībā ar apkārtējo īstenību un katru cilvēku. Tā palīdz dziļāk izsvērt jautājumus, izprast nianses un precizēt kontekstu, saskatīt kopsakarības un daudz precīzāk atšķirt to, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti līdzīgs.

Trīvija atsaistīšana no piesaistes konkrētam pasaules redzējumam

Es klausījos dažādus ASV alternatīvos medijus, lasīju akadēmiskus rakstus un grāmatas par Trīviju, brīvo mākslu vēsturi un to praktisko pielietojumu, kā arī par Trīviju kā konkrētas kultūras veidošanas instrumentu. Tajos tika aplūkoti gan šīs metodes labie un visiem noderīgie aspekti, gan negatīvākie pielietojuma veidi. Pēdējie izpaužas situācijās, kad Trīvijs tiek pasniegts kopā ar jau gatavām atbildēm noteiktas ideoloģijas vai pasaules redzējuma ietvaros. Kāds no autoriem šādu doktrinālu pieeju nodēvēja par “tumšo Trīviju”.

Mana dzīves pieredze ir veidojusies garīgi un sociāli diametrāli pretējās vidēs. Pēc visai parastas bērnības es uz vairāk nekā desmit gadiem nokļuvu subkultūru, alternatīvo kustību un postmoderno “autsaideru” pasaulē, kas bieži pārklājās ar laikmetīgās mākslas vidi. Tam sekoja nākamais — astoņus gadus ilgs —, visai tradicionāls, klasisks un vietām formalizēts kristīgās dzīves posms: klosteris, seminārs, dzīve pie dievnamiem, regulāri dievkalpojumi, seno garīgo sacerējumu un liturģisko tekstu, kā arī pēdējā gadsimta akadēmisko un publicistisko rakstu studijas, neformālas diskusijas un saziņa ar citiem šīs jomas pārstāvjiem. Draudžu ikdienā tā bija arī blīva saskarsme ar visparastākajiem latviešu un krievvalodīgajiem cilvēkiem, kuru ikdiena ritēja ierastā sabiedrības vairākuma gultnē — krasā pretstatā manai agrākajai, stipri alternatīvajai videi. Savukārt vēlāk, pametot lokālo reliģisko vidi, es sociāli ienācu daudzveidīgā un sekulārā sabiedrībā, latviskajā kultūrā, ceļiem krustojoties ar visdažādāko profesiju, kultūru, uzskatu un pasaules redzējumu cilvēkiem. Paralēli tam citā rakursā turpinājās arī dažādo alternatīvās pareizticības organizāciju un novirzienu iepazīšana, kā arī garīgās dzīves praktizēšana krietni šaurākā, personīgā un sev tuvo cilvēku lokā.

Iepriekš pētot sektu, jauno reliģisko kustību, atsevišķu konfesiju un dažādu pareizticības novirzienu vēsturi, ieguvu kompleksu ieskatu par pasauluzskatu veidošanās vispārīgajiem principiem — to antropoloģiju, kosmoloģiju, hronoloģiju un teoloģiju. Arī mani paša dzīves posmi bija saistīti ar pilnīgu iegremdēšanos: vienā brīdī biju no sirds nodevies vienu uzskatu un principu pasaulei, bet nākamajā — ļāvies pārveidei, diezgan cītīgai, paškritiskai izvērtēšanai un sevis pārmācīšanai, iemācoties dzīvot jau pēc pavisam citiem noteikumiem, kritērijiem un priekšrakstiem.

Tieši šī daudzpusīgā konceptuālā izziņa caur mediētajiem avotiem (rakstiem, publikācijām, grāmatām, audiogrāmatām, lekcijām, podkāstiem u.c.) un tiešā, nepastarpinātā pieredze, praksē iegremdējoties un izdzīvojot dažādas vides, līdz ar manas gribas lielākiem un smalkākiem rīcības aktiem sekmēja manu vērtību, rakstura un principu noformēšanos. Tā ļāva man Trīvija metodē saskatīt, izšķirt un izdalīt mentālo rīku pašu par sevi — pavisam nošķirtu no jebkādas reliģiskas, politiskas vai filozofiskas piesaistes. Es uzskatu, ka tā ir viena no vērtīgākajām nemateriālajām mentālo prasmju vērtībām, ko esmu atradis un ar ko vērts dalīties ar citiem. Tāpēc man kļuva būtiski pasniegt Trīvija metodi kā neitrālu, brīvu un katram cilvēkam pieejamu instrumentu.

Pabijis tik dažādās vidēs, es vēlējos sniegt ko patiesi lietderīgu ikvienam cilvēkam — rēķinoties ar to, ka mūsu raibajā sabiedrībā katram ir savi uzskati, pārliecība, dzīvesgājums, mērķi un pieredze. Šis unikalitātes raksts un dzīves audums katram var būt visdažādākais gan līdz satikšanās brīdim ar mani, gan turpinot savu ceļu tālāk visdažādākajos virzienos.

Dzīves gaitā atklātā garīgi mistiskā tradīcija bija mans personiskais, svarīgākais atklājums — taču tā ir adresēta vienīgi tiem, kuri ir apzināti gatavi mainīt savu dzīves ceļu konkrētā mūžības perspektīvā un attiecībās ar Dievu. Tas prasa personīgu darbu ar sevi noteikta pasauluzskata un garīgā virziena ietvaros. Savukārt Trīviju es saskatīju kā praktisku un neitrālu instrumentu: tas var palīdzēt ikvienam atvieglot domāšanu, uzlabot orientēšanos savos kognitīvajos procesos un padarīt apzinātāku paša prāta darbību savas dzīves vajadzībām un interesēm.

Daļa citu Trīvija metodes pasniedzēju vai izglītības alternatīvu meklētāju centās šos vai radniecīgus rīkus piedāvāt komplektā ar savu personīgo pasaules redzējumu. Manā skatījumā, runājot par vispārīgiem domāšanas un izglītības instrumentiem, pasniegt klausītājam savu ideoloģiju kā obligātu “komplekta sastāvdaļu” nav pareizi. Tiesa, no citas puses es saprotu, ka šāda piesaiste bieži vien ir dabisks process — cilvēki nespēj konkrēto instrumentu nošķirt no savas pasaules uztveres, jo katram no mums paša pasaules redzējums ir organiska un pašsaprotama prāta vide. Tas ir kā akvārijs, kurā esam pieraduši pašu ūdeni neredzēt.

Cienījamie pedagogi — Džons Teilors Gato un Džons Holts — uzsver, ka vislabāk cilvēks apgūst to, ko pats atzīst par sev svarīgu, vērtīgu, interesantu un aizraujošu. Šie 20. gadsimta amerikāņu domātāji man atklāja veselu pasauli, parādot, cik daudz un dažādu virsotņu cilvēki ir sasnieguši ārpus ierastās izglītības sistēmas rāmjiem un cik apbrīnojami spējīgs var būt cilvēks — jo īpaši tad, kad viņš seko savām interesēm un zinātkārei, kurā uzplaukst un rodas daudz kas jauns, svaigs un unikāls.

Pastāv pedagoģijas novirzieni, kas šo un citu pieredzējušo pedagogu atziņas aizēno, jo vairumam institūciju ir izdevīgāk, lai cilvēki iemācītos un darītu to, kas atbilst konkrētās sistēmas vajadzībām, nevis paša indivīda interesēm. Šķiet, tieši Gato to raksturoja ar atziņu, ka visbiežāk cilvēki kalpo sistēmai, nevis sistēma — cilvēkiem. Protams, pastāv reālās dzīves audums, kurā cilvēkam, lai strādātu un darbotos, ir jāpieņem dažādi gatavu sistēmu kritēriji, prasmes un zināšanas. Taču veselīgam indivīdam un viņa personiskajam skatījumam ir jābūt arī savai iekšējai sistēmai, kas balstīta subjektīvajā pieredzē, lai apzinātāk izprastu pasauli, mijiedarbotos ar to un veiksmīgāk pieņemtu lēmumus. Cilvēks bez pašapzinātas izpratnes par saviem iekšējiem kognitīvajiem procesiem viegli var nonākt ārēju ietekmju un sistēmu pakļautībā, zaudējot savu individualitāti un patstāvību.

Atskatoties uz saviem skolas gadiem un vēlākajām studijām seminārā, es labi atceros tieši to, ko mācījos pēc paša iniciatīvas. Turpretī obligātā mācību viela ātri vien aizmirsās — lai gan seminārā sekmju ziņā vienu gadu biju starp labākajiem klātienes studentiem.

Tas apliecina vispārēju likumsakarību: cilvēki var formāli nokārtot uzdevumus un apgūt tematus, bet pēc neilga laika to visu aizmirst. Noturīgas zināšanas veidojas tikai tur, kur pastāv paša iekšējā motivācija un praktiska līdzdalība. Savukārt Trīvija metode kalpo kā lielisks palīgs un personalizēta sistēma — tāda, kuras centrā kā kuģa kapteinis ir pats tās pielietotājs —, lai šo pašiniciēto mācīšanās un domas izklāstīšanas procesu padarītu apzinātāku, sakārtotāku un raitāku.

Trīvija metode ir kā vispārēja klavierspēles apgūšana: tiklīdz esi iemācījies valdīt pār pašu instrumentu, tu spēj izpildīt jebkuru skaņdarbu vai sacerēt savējo. Turpretim atsevišķu faktu vai priekšmetu apguve bez šādas metodes līdzinās vienas konkrētas melodijas iemācīšanai no galvas. Neizprotot pašu spēles mehānismu kopumā, katrs jauns skaņdarbs ir jāmācās no paša sākuma, un cilvēks paliek atkarīgs no katras atsevišķās melodijas mehāniskas atkārtošanas.

Tā kā Latvijas Pareizticīgās baznīcas vidē izteikti dominēja padomiskie un prokremliskie vēstures naratīvi, mani īpaši ieinteresēja jautājums: kāpēc pēc padomju okupācijas beigām Latvijā joprojām palika promaskaviska reliģiskā organizācija? Formāli un publiski Latvijas valsts ieņēma Krievijai pretēju pozīciju, tomēr savā teritorijā pieļāva spēcīgu Kremļa ietekmes rīku. Tas savulaik tika izveidots padomju režīmā ticīgo pārvaldībai un propagandai, vispirms iznīcinot un vajājot autentiskos pareizticīgos, lai pilnībā noņemtu viņus no sabiedriskās skatuves.

Iedziļināšanās šajā tematikā atsedza daudzus neērtus faktus par Latvijas un Krievijas vēsturi. Tie ir fakti, ko apzinātākā vecākā paaudze pieņem kā pašsaprotamus, bet kas izgaismo smago, joprojām nepārvarēto padomju sociālo un psiholoģisko mantojumu mūsu sabiedrībā. Tieši šis mantojums uztur kognitīvo un psiholoģisko rigiditāti — nespēju ieņemt neatkarīgu, pamatotu pozīciju un palikšanu pakļāvībā varas patvaļai un manipulācijām.

No citas puses — Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ienākusi spēcīga Rietumu civilizācijas vērtību, kultūras, tirgus un dažādības ietekme. Tā sniedz plašākas brīvības un izaugsmes iespējas, taču vienlaikus nes līdzi arī cita veida manipulatīvas pieejas un strauji dažādo sabiedrību. Lai šajā ietekmju krustcelēs spētu orientēties, atrastu kopīgu valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem un nezaudētu sevi, ir būtiski stāvēt uz savas kognitīvās patstāvības pamata.

6. Garīgo jautājumu atrisināšana un praktiskāku prasmju tālāka attīstīšana

Muzejā nostrādāju trīsarpus gadus. Šajā laikā es ne tikai pildīju tiešos darba pienākumus, bet arī intensīvi padziļināju izpratni par vairākiem sev būtiskiem virzieniem: alternatīvajām un starptautiskajām pareizticības vidēm, Trīviju un kognitīvās autonomijas veicināšanu, kā arī Latvijas vēsturi. Īpaši iedziļinājos sarežģītajā pārejas posmā no padomju uz postpadomju īstenību, cenšoties izprast, kāpēc padomju režīma izveidotā organizācija tik ilgi saglabājās Latvijā. Tomēr pienāca brīdis, kad pieņēmu lēmumu no muzeja aiziet, lai meklētu labāk atalgotu darbu un jaunas praktiskās izaugsmes iespējas.

Pēc ilgas izvērtēšanas mēs ar tuvajiem izlēmām pievienoties noteiktai pareizticīgo jurisdikcijai ar centru Bostonā, kas daudzējādā ziņā vislabāk atbilda mūsu meklējumiem un ideāliem. Līdz ar to mēs izveidojām draudzi, kas balstījās uz atklātas savstarpējās apspriešanās un kopīgas lemšanas principiem.

Mums bija būtiski, lai ikviens kopienas dalībnieks iespēju robežās apzināti iesaistītos lēmumu apspriešanā, pieņemšanā un organizēšanā. Mēs apzināti vairījāmies no slepenības, informācijas ierobežošanas, neskaidrības un rīcības pret cilvēka gribu — parādībām, kas diemžēl ir pārāk bieži sastopamas neveselīgos, autoritāros vai patērnieciskos reliģisko attiecību modeļos. Jo problēmas draudzēs rada ne tikai tirānija un autoritārisms no augšas, bet arī pašu dalībnieku pasivitāte — vēlme vienkārši “patērēt” garīgo pakalpojumu un apzināti vai neapzināti atdot atbildību par savu dzīvi citiem, līdz galam neizprotot, kur viņu dzīve tiek ievirzīta un kādos rāmjos turēta.

Pēc aiziešanas no oficiālās reliģiskās vides, kura kopš okupācijas laikiem atradās padomju režīma veidotās struktūras pārvaldībā un kuras patieso dabu mēs laika gaitā atklājām, divu gadu laikā trīs reizes nomainījām dzīvesvietu. Visbeidzot uz dažiem gadiem apmetāmies nomalē — 15 kilometrus ārpus Madonas, pie Aiviekstes upes, kur tuvākie kaimiņi uz visām pusēm bija aptuveni puskilometra attālumā.

Diemžēl mums nebija stabilitātes ar šo īpašumu, jo saimnieks bieži mainīja domas: sākotnēji solīto ilgtermiņa īri viņš jau pēc pusgada nomainīja pret vēlmi māju pārdot, līdz visbeidzot bijām spiesti samierināties ar īstermiņa līgumiem un neskaidrību par to pagarināšanu ik gadu. Mēs pārcēlāmies uz turieni ar cerību pamazām iekopt saimniecību, bet šo svārstību dēļ nācās ieceres atlikt, paliekot vien pie minimālas dārza un apkārtnes kopšanas. Ārējā nepastāvība piespieda būt piesardzīgiem un neieguldīt spēkus tur, kur rītdiena nav droša.

Iespējas māju izpirkt mums nebija, jo iepriekšējos gados kopā ar sievu daudz spēka bijām atdevuši kultūras, subkultūru un garīgajiem ideāliem — kalpošanai šo vidu kopienām, vēstures apguvei un paškritiskai pasaules redzējuma izkopšanai. Mēs bijām daudz strādājuši ar sevis garīgo dziedināšanu ar Dieva palīdzību, ar psiholoģisko pašizziņu un apzinātu pieticību, lai vispirms sevī radītu vidi augstākajiem ideāliem, ko tālāk nodot saviem bērniem un citiem tuvajiem.

Tuvākajā apkārtnē reti parādījās pieņemami darba piedāvājumi, bet iztikas jautājumi un pārdomas par to, ko darīt tālāk, klauvēja arvien skaļāk.

Mūsu izvēlētajam garīgajam ceļam bija sava cena. Ejot izvēlētajā virzienā un pievienojoties Bostonas sinodei, mums nācās attālināties no daļas iepriekš nozīmīgu domubiedru un bijušā garīgā tēva. Bijušais garīgais tēvs kopā ar citiem līdzgaitniekiem vairāk nekā pirms trim gadiem — tāpat kā mēs — bija pametis korumpēto reliģisko organizāciju. Lai gan arī viņi redzēja lielo morālo un garīgo sabrukumu, un, lai gan mūsu ceļi apvienojās pusgadu pēc šīs organizācijas pamešanas un turpinājās kopā vairāk nekā divus gadus, mūsu izvēlētais risinājums un turpmākais virziens viņus neuzrunāja.

Šīm attiecībām stipri vājinoties, mēs ar ģimeni sākām nopietni apsvērt pārcelšanos uz manu dzimto Ogri — lai būtu tuvāk radiem, draugiem un paziņām, kā arī Rīgai, kas nodrošinātu lielāku mobilitāti un plašākas sadarbības iespējas.

Savulaik mēs ar sievu kā jauni ideālisti — pēc klostera dzīves, svētceļojumiem un divarpus gadiem klātienes studijās garīgajā seminārā — bijām pārcēlušies uz Madonas pusi, lai stiprinātos garīgajā vadībā pie šī priestera, kurš bija daudzējādi labs, askētiski un praktiski pieredzējis vīrs. Autentiskā pareizticībā praktiskajai garīgajai dzīvei vienmēr ir bijusi nozīmīgāka loma nekā tīrai intelektuālajai gudrībai, kas var radīt ilūzijas par garīgumu. Tagad, desmit gadus vēlāk, mums nācās smaguma centru pārvietot vairāk sevī un atvadīties no garīgā tēva vadības, lai gan viņš savulaik mums bija sniedzis daudz vērtīga atbalsta, devis labu pamatu, kā arī vidi un iespējas darboties un attīstīties.

Interesējoties par izglītības paraugiem un sava pakalpojuma sniegšanu Amerikas kontekstā, es uzzināju, ka sākotnējā pārdošanas pieredze — piemēram, tirdzniecība pie māju durvīm vai citi līdzīgi formāti — bieži kalpo kā praktiska skola. Tajā cilvēks pierod pārstāvēt produktu vai pakalpojumu: viņam par to ir jāizstāsta, tas jādemonstrē un vienlaikus jāspēj atrast ieinteresēti klienti, kā arī jāiemācās sadzīvot ar atraidījumu un cilvēku nevēlēšanos klausīties. Šāda pieredze ir svarīga, jo tā vēlāk ļauj daudz vieglāk komunicēt, izklāstīt un piedāvāt savas idejas dažādās darījumu attiecībās, nebaidoties no tā, ka kādam tas nebūs vajadzīgs. Vēloties izstrādāt Trīviju kā praktisku produktu citiem, es sapratu, ka man trūkst reālas pieredzes pārdošanā un darījumos, tāpēc sāku apzināti meklēt pārdevēja amatu.

Iepriekšējos gados man nācās atsegts daudz nepatīkama un tumša reliģiskajā vidē, kā arī pētīt šo parādību vēsturiskās saknes. Es iepazinu gan padomju režīma smagumu, traumatisko dabu un tā atstātās pēdas, gan arī gaišos piemērus — svētus, taisnus cilvēkus un disidentus-ideālistus, kuri katrs savā veidā spēja tam visam pretoties.

Tomēr šis pētniecības posms savulaik bija ieēnojis manu skatu uz mūsdienu Latviju, jo arvien skaidrāk apzinājos, ka padomju mentalitātes mantojums nav palicis tikai reliģiskajā vidē. Ap šo laiku es uzgāju vērtīgu un iedvesmojošu Latvijas uzņēmēju vidi, kas tika atspoguļota dažādos interneta raidījumos (piemēram, podkāstā Prāta Rīta Rosme). Tā atklāja daudz laba, uzmundrinoša un cerīga par darba un biznesa kultūru mūsu valstī. Šī pieredze sniedza dziļāku izpratni un parādīja, cik daudzi cilvēki Latvijā ar krietniem centieniem, godprātīgu darbu un iniciatīvu veido savu lietu un paši pelna sev iztiku.

Šis solis — ieiet pārdošanas jomā — prasīja lūzumu manā domāšanā un iziešanu ārpus paša ierastās kārtības. Jaunībā ilgu laiku biju pavadījis antikomerciālā vidē, kurā uz tirgus attiecībām un biznesu lūkojās ar spēcīgām aizdomām — kā uz vēlmi gūt varu, uzspiest nevajadzīgas preces un vērtības, radīt mākslīgus, komercializētus standartus, kāpt pa karjeras kāpnēm pār citu galvām un pelnīt uz cilvēku zemāko instinktu rēķina. Šo skatījumu — lai gan ar pavisam citu ievirzi — vēl vairāk stiprināja askētiskā pieredze mūku tradīcijā un pareizticības garīgais kodols ar atteikšanos no laicīgajiem labumiem un distancēšanos no materiālajām interesēm.

Ieiet pārdošanā nozīmēja stāties pretī šiem vienpusīgajiem, autsaideru vidē izveidotajiem aizspriedumiem un uztveres sliedēm. Tas prasīja izprast, kā reālo tirgus īstenību salāgot ar patiesiem garīgās ētikas principiem, kas no cita skatupunkta, tomēr līdzīgi kritiski vērtē tos pašus eksistenciālos aspektus.

Vienlaikus man bija jāsaglabā integritāte un savi ideāli, nošķirot tos no ieraduma aizspriedumiem un vienlaikus atzīstot pamatotus novērojumus, kuri tomēr nedrīkst kavēt rīkoties krietni, kad tas nav pretrunā ar ideāliem un vērtībām. Kamēr strādāju kā algots darbinieks, kur alga, samaksa vai honorārs par padarīto darbu ienāca automātiski, šis darījumu jautājums nebija tik skaidri izgaismots. Turklāt mans prāts toreiz vairāk bija nodarbināts ar citiem dzīves aspektiem. Taču tagad man nācās no jauna pārvērtēt un caurskatīt savu attieksmi pret naudu, tirgu un reālu vērtības radīšanu laicīgajā sabiedrībā.

Gada laikā, strādājot praksē, mācoties no pieredzējušiem kolēģiem un ārpus darba padziļināti klausoties lekcijas un raidījumus par pārdošanu, es izkopu izpratni par ētisku darījumu veidošanu. Es atklāju, ka pārdošana ir arī dabiska, vēsturiska sabiedriskā parādība. Tirgus nav nekāds moderns izdomājums vai ļaunums pats par sevi — tā ir viena no senākajām cilvēku sadarbības un apmaiņas formām. Tā nav obligāti “iesmērēšana”, izpatikšana vai manipulācija, bet var būt godīga savu vērtību, produktu un pakalpojumu komunikācija un sniegšana.

Protams, izšķiroša loma ir tam, kādu produktu tu pārstāvi. Mana pieredze veidojās nozarē, kas man pašam bija tikai daļēji saistoša, padarot šo uzdevumu vēl izaicinošāku: es pārdevu televīzijas, interneta, telefona un elektrības pakalpojumus.

Lai gan daļa no sastaptajiem pārdevējiem un pārdošanas pasniedzējiem atklāti izmantoja piemelošanu, psiholoģiskos trikus un manipulācijas, man — īpaši caur garīgās tradīcijas perspektīvu, paša integritāti un ideāliem — tas bija kategoriski nepieņemami. Savukārt citi pārdevēji bija lieliski pedagogi un sava amata pratēji. Jāatzīst, ka daļa no šiem manipulatīvajiem pārdevējiem paši par sevi bija jauki cilvēki; vienkārši viņu vērtību ietvarā netika uzskatīts, ka tiek darīts kaut kas ētiski nepieņemams. Mācību procesā man nācās nepārtraukti izsvērt un novilkt skaidru robežu starp ētisku piedāvājumu, kas ļauj saglabāt integritāti, un manipulatīvu tirdzniecību, kurā svarīgi ir tikai personīgie vai uzņēmuma ienākumi, neņemot vērā godīgu, abpusēju ieguvumu.

Godīgas attiecības tirgū balstās uz tādu preču vai pakalpojumu sniegšanu, kas uzlabo cita cilvēka dzīvi vai ir viņam reāli noderīga. Pārdošana savā labākajā izpausmē ir spēja skaidri parādīt produktu vai sniegt risinājumu un gūt abpusēju labumu, izglītojot par piedāvājumu, cienot otru pusi un saglabājot savu integritāti. Šajā periodā gūtā pieredze man deva praktisku izpratni par to, kā ētika darbojas reālajā ekonomikā.

Taču tajā pašā laikā gan mani paša novērojumi, gan citu cilvēku pieredze liecina, ka pārdošanā bieži tiek izmantoti negodīgi, viltīgi un manipulatīvi paņēmieni, un šīs bažas ir pilnīgi pamatotas. To, manuprāt, veicina divi būtiski faktori.

No vienas puses, pārdošanai strukturētās sistēmas bieži vien ir bezpersonisks korporatīvais “pļaujas kombains” klientu piesaistīšanai un ienākumu palielināšanai — vide, kurā nav paredzēta vieta cildeniem ideāliem, bet valda tieksme maksimāli gūt peļņu. No otras puses, postpadomju Latvijas sabiedrība kopš deviņdesmitajiem gadiem nes līdzi totalitārisma barbarizētās vides mantojumu, kas bija radījis izsalkušu un neapmierinātu sadzīviski ekonomisko vajadzību fonu. Personīgā labuma un izdzīvošanas dēļ par pieņemamu tika uzskatīta nekrietnu metožu izmantošanu — vai, precīzāk sakot, par savdabīgu “tikumu” tika uztverta tieši spēja pārkāpt ētikas robežas, lai sasniegtu statusu vai peļņu.

Ieguvis daudz vērtīga un pārkāpis savu gadiem ilgo un dažādi formēto aizspriedumu sienai, es šajā amata pozīcijā darbu pārtraucu. To veicināja arī tas, ka uzņēmumu pārpirka cita firma, pieprasot no pārdevējiem arvien uzstājīgāku un agresīvāku pieeju.

Neskatoties uz man tik svarīgā ētiskā tirgus aspekta atklāšanu, nācās atzīt, ka manu un daudzu citu cilvēku spriedumiem par tirgus tumšo pusi bija spēcīgs, reālajā dzīvē sakņots pamats. Tomēr tas, ko atklāju sev, kļuva par būtisku iekšējo ieguvumu — apziņu, ka šajā jomā pastāv arī godīgi, savstarpēji izdevīgi un vērtīgi aspekti (jeb tā dēvētās win-win attiecības), kurus bieži vien aizēno negatīvā pieredze ar manipulatīvo win-lose pieeju.

Paralēli ikdienas darbiem un rūpēm par ģimeni es no visas sirds atdevu daļu spēka nelielās draudzes dzīvei — uzturēju dievkalpojumu ritmu, rakstīju īsus rakstus un uzturēju saikni ar domubiedriem citās zemēs. Mūsu veidotā mazā kopiena bija unikāla — atklāta alternatīva smagnējai padomju pareizticības tradīcijai Latvijā, turklāt teoloģiski un kanoniski faktiski daudz pamatotāka par to.

Taču trieciens nāca negaidīti — no iekšienes. Kāds jaunpienācējs, kurš bija pievienojies neilgi pirms draudzes nodibināšanas (mūsu meklējumu un noskaidrošanas periodā, kad pie mums jau notika dievkalpojumi) un kopā ar mums piedalījies jaunas draudzes tapšanā, pakāpeniski mainīja savu attieksmi. Viņa komunikācijā ar mūsu tuvajiem un citiem cilvēkiem parādījās raupjums un valdonīgums, savukārt no kopīgajiem organizēšanas pienākumiem viņš sāka izvairīties un pazust. Redzot, ka saskaņa un abpusējība zūd, es viņam atklāti aprakstīju problēmas un piedāvāju tās risināt, bet, ja sadarbība vairs nebūtu iespējama — šķirt mūsu ceļus.

Tā vietā, lai ievērotu sākotnējos kopienas principus, atklāti izrunātos un kopīgi visu atrisinātu — kam viņš pats jau kuro reizi bija piekritis —, viņš noslēpās un pieaicināja ārzemēs dzīvojošo Baznīcas vadītāju, kurš nebija lietas kursā par to, kā draudze tapusi un kādas bija mūsu iekšējās vienošanās.

Es biju apjucis par to, ka cilvēks, kurš ar lielu, varbūt pat naivu uzticēšanos tika pieņemts kā ticības brālis ar konkrētām, atklātām norunām — un kurš pats uzcītīgi gribēja darboties kopā ar mums —, vienkārši nozūd. Viņa vietā attālinātā, stipri ieilgušā un retā ziņu apmaiņā iesaistījās bīskaps, kuram bija grūti saprast vietējo kontekstu. Latvijā viņš bija bijis vien trīs reizes, nepazina visus draudzes cilvēkus un nezināja kopienas iekšējo vēsturi, kurai turklāt bija vēl citi saistīti liecinieki.

Redzēt, ka cilvēks atklātu sarunu aizstāj ar hierarhisku spiedienu no ārpuses, bija dziļi satriecoši — it īpaši tāpēc, ka visas iepriekšējās vienošanās viņš ar mums bija slēdzis tieši nepastarpinātās, personiskās attiecībās. Man tas bija īpaši smagi, jo līdz konkrētu uzskatu izkopšanai, risinājumu meklēšanai un apzinātam darbam ar sevi es biju nonācis, kritiski pārvērtējot veselus vienpadsmit gadus pirms draudzes izveides un ieguldot daudz mentālu, kognitīvu un psiholoģisku pūļu. Bija šķitis, ka beidzot varam vienkārši būt, lūgties un krietni darboties, kā arī pievērsties ikdienas rūpēm, kurām iepriekš bija veltīts par maz uzmanības, kamēr liela daļa enerģijas tika atdota pārlaicīgo jautājumu un pasauluzskata aspektu izpratnei.

Es aizgāju strādāt klientu apkalpošanā, kas, strādājot attālināti no laukiem, bija ērti un praktiski — īpaši tuvojoties brīdim, kad bija nepieciešams pārcelties uz citu pilsētu. Šī joma man sniedza dziļāku ieskatu tajā, kā kvalitatīvi sniegt atbalstu un reālu palīdzību klientiem. Turklāt tā spilgti izgaismoja atšķirību starp diviem apmācības modeļiem, jo biju pieredzējis darbu divās atšķirīgās nodaļās. Vienā no tām mācību process balstījās ļoti dinamiskā, personiskā un savstarpējā atsaucībā ar biežu tiešsaistes saziņu. Otrā nodaļā katrs krietni vairāk mācījās pats savā nodabā, paļaujoties pārsvarā uz kopīgo datubāzi. Lai gan abos modeļos nācās izmantot datubāzi, apmācība noritēja krietni raitāk un rezultatīvāk tur, kur kolēģi sniedza tiešu atbalstu un uzturēja biežāku komunikāciju. Tas radīja spilgtu kontrastu, ļaujot novērtēt atšķirību starp situāciju, kad esi atstāts viens ar sausu informācijas masīvu, un situāciju, kurā zināšanas tiek apgūtas līdztekus vairāku pieredzējušāku kolēģu dzīvajam atbalstam.

Nebija viegli ieiet jaunajā darbā un visu apgūt atbilstošā līmenī, jo veselu gadu paralēli vilkās ieilgušo jautājumu risināšana draudzē. To pavadīja lēna saziņa ar bīskapu, ilgs neziņas periods un negaidīti atsegušies fakti par to, ka šis jaunpienācējs ar mums no paša sākuma bija spēlējis dubultspēli un teātri. Izmantojot mūsu uzticēšanos, viņš bija centies aizmuguriski gūt varu un slepus uzdoties par mūsu vadītāju. Tas bija izteikti sāpīgs, ilgs un smags pārdzīvojums.

Man nācās sūtīt skaidrojumus un atbildes bīskapam, bet pēc tam nedēļām vai pat mēnešiem gaidīt reakciju, lai atkal atkārtotu šo ciklu, paralēli salīdzinot un izsverot notikušo ar vairākiem lieciniekiem un iesaistītajiem. Šis process noritēja laikā, kad ikdienas darbā klientam nācās atvainoties un operatīvi risināt situāciju jau tad, ja kavēšanās bija kaut par stundu — nemaz nerunājot par dienu.

Turklāt nepārtrauktie emocionālie pārdzīvojumi no ilgās gaidīšanas, neziņas un minējumiem — liekot kopā faktus, liecinieku atmiņas, dažādās perspektīvas, intuīciju un pakāpeniski atsegtās saiknes starp jauno informāciju un iepriekšējo pieredzi —, kā arī ieilgusī nespēja problēmu atrisināt, radīja izteikti stresainu un neirotisku fonu. Tas smagi ietekmēja ikdienu, pamanāmi nomāca mācīšanās spējas darba vajadzībām, pazemināja darba kvalitāti un radīja grūtības radošajā jomā.

Jaunpienācējs, kurš pats bija nozudis no tiešās saziņas, kā atklājās, tīšuprāt nebija bīskapam izstāstījis gandrīz nekā no faktiskās draudzes veidošanās vēstures un tā, ko visi dibinātāji sākotnēji bija norunājuši. Nospiedošais vairākums liecinieku un iesaistīto dabiski zināja patiesību — izņemot paša jaunpienācēja ģimenes locekļus, kuri kopīgajās sarunās nepiedalījās. Mēs viņu pat pieķērām atklātos melos un paša atzīšanā, ka viņš jau sākotnēji sev bija iedomājies tādas tiesības un statusu, ko neviens viņam nebija nedz devis, nedz spējis iedomāties dodam.

Bija smags un ieildzis trieciens atklāt, ka cilvēks tev melojis acīs, veidojot kopienu, kuras pamatā taču bija vienošanās par atklātību un kopīgu lēmumu pieņemšanu. Tomēr bīskaps ilgi dzīvoja tikai šī viena cilvēka stāstā, absolūti nezinot pārējās kopienas pieredzi. Arī mani izklāsti maz līdzēja viņam visu izsvērt objektīvi, jo viņš tā arī nepieaicināja pārējos lieciniekus, lai saprastu vārdu un faktu atbilstības svaru. Bija skaidrs, ka tur bija arī nevēlēšanās, aizņemtība, laika trūkums un favorītisma loma, kas liedza iespēju ieguldīt spēkus objektīvā izpētē un reālajā situācijā.

Bija šķitis, ka līdz ar draudzes dibināšanu varēsim mierīgi dzīvot kopienas dzīvi un es varēšu vairāk pievērsties novārtā atstātajiem laicīgās dzīves aspektiem. Turklāt es no sirds vēlējos sniegt cilvēkiem atbalstu, izpratni un palīdzību Trīvija metodes iepazīšanā un apgūšanā. Taču piemeklēja ieilgusi garīgā un emocionālā krīze, kas pilnībā nospieda vēlmi darboties, padarot grūtu pat pieņemamā līmenī veikt ikdienas pienākumus darbā un ģimenē.

Šīs draudzes problēmu risināšanas laikā es uzskatāmi pārliecinājos par trim būtiskām lietām:

• Pirmkārt, cik svarīgi ir patiesi iepazīt cilvēkus, pirms ļaut viņiem kļūt par lēmumu pieņēmējiem un sadarbības partneriem pat visgarīgākajās un sirsnīgākajās lietās.
  
• Otrkārt, cik fundamentāli svarīga jebkuru jautājumu izskatīšanā ir visu liecinieku uzklausīšana un notikumu pilnīga konteksta izpratne.
  
• Treškārt, cik ārkārtīgi grūti cilvēkam, kurš atrodas ārpus konkrētās vides un nepazīst iesaistītos, ir no tālienes — balstoties vien atsevišķās sarunās un tekstos — uztvert notiekošā reālo svaru, vērtības, motīvus, kā arī cilvēku pārdzīvojumus un iepriekšējo ieguldījumu.

Bez šī dzīvā konteksta sniegt patiesi adekvātus spriedumus, lēmumus un risinājumus ir gandrīz neiespējami.

Galu galā šo sasāpējušo situāciju mēs atrisinājām, pārejot pie cita bīskapa — vecāka, pieredzējušāka un tāda, kurš ciena cilvēka brīvību un izprot, cik nozīmīgi ir apzinīgām kopienām veidoties organiski no apakšas. Turklāt tieši viņa aprakstītajos draudzes veidošanas principos savulaik bijām lielā mērā smēlušies iedvesmu mūsu kopienas izveidei, jo atzinām tos par visveselīgākajiem uz visa mūsu pieredzētā fona.

Mēs saglabājām cieņpilnu attieksmi pret iepriekšējo bīskapu, jo viņam piemita arī labas cilvēciskās īpašības, lai gan mūsu izpratne par Baznīcas administratīvo modeli nesaskanēja. Viņa vēlēšanās bija mūs par katru cenu saturēt kopā ar jaunpienācēju, kurš faktiski bija apmānījis visus draudzes veidošanā iesaistītos cilvēkus. Taču mēs vairs nespējām sadarboties ar šo cilvēku nedz arī ļaut viņam piekļūt citiem, kurus interesēja mūsu garīgās vērtības, redzot, cik viegli viņš atklātu un sirsnīgu attieksmi bija izmantojis savu varas ambīciju īstenošanai.

Man bija nepieciešams laiks, lai pēc tā visa atkoptos un saprastu, kā dzīvot tālāk — kādi kļūdaini psiholoģiskie mehānismi, racionālie pieņēmumi, spriedumi un gaidas man pašam bija ļāvušas nonākt šajā problēmu lokā. Taču praksē šī pieredze man ļoti spilgti parādīja robežu starp labprātīgu, cieņpilnu sadarbību un apzinātu vai daļēji apzinātu savas gribas uzspiešanu citiem — pretēji tam, par ko ticis atklāti un skaidri norunāts.

Realitātē lēmumu pieņemšana un rīcība bieži vien nonāk to cilvēku rokās, kuri apstākļu dēļ nespēj, neprot vai pat nevēlas visu vispusīgi izvērtēt, stādot savas intereses augstāk par citu vajadzībām un vērtībām. Mēs paši tā mēdzam rīkoties. Vai arī otrādi — cilvēks var būt visu racionāli un loģiski pārdomājis, taču, atdodot lēmējvaru un atbildību citiem, viņš zaudē iespēju īstenot savu izprasto ceļu.

Bieži vien loģisko spriešanu nomāc psiholoģiskie aspekti un sociālā dinamika. Tāpēc nepietiek paļauties tikai uz saprātīgu, loģisku domāšanu pašu par sevi — tikpat svarīgi ir pazīt psiholoģiskos mehānismus sevī, balstīties skaidrās vērtībās, ņemt vērā empīriskās realitātes kontekstu un uzklausīt tiešos lieciniekus jeb pirmavotus. Tāpat ir jārēķinās, ka dažādi cilvēki šos aspektus sevī apzinās ļoti atšķirīgā pakāpē, kad tie dalās ar mums savā pieredzē un uzskatos. Mūsu pašnoteikšanās procesā, tāpat kā mijiedarbībā ar citiem, izšķiroša nozīme ir lēmumiem, bet ikkatrs lēmums sakņojas dažādas apzinātības pakāpes spriedumos.

7. Mans ceļš: no stihiskiem meklējumiem līdz kognitīvi apzinātākai brīvībai

Atskatoties uz savu dzīves gājumu, tajā saskatu likumsakarīgu pāreju no stihiskiem, intuitīviem meklējumiem uz arvien apzinātāku un strukturētāku kognitīvo brīvību. Šo ceļu var iedalīt trīs lielos posmos:

Jaunības stihiskie eksperimenti (Subkultūru posms): Laiks, kad bez skaidras vadības vai mērķa nodevos radošiem, idejiskiem un sabiedriskiem meklējumiem retro datoru un underground elektroniskās mūzikas vidē. Es iepazinu neparastas vides, eksperimentēju ar uztveri un apziņas stāvokļiem (gan ar, gan bez vielām) un meklēju autentiskumu ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem, brīžiem iestrēgstot, nomaldoties un sapinoties pašradītajā pasaules redzējumā un identitātē.

Dziļie eksistenciālie meklējumi (Teoloģijas un askēzes posms): Pusotru gadu pirms pievēršanās pareizticībai es intensīvi pētīju dažādus garīgumus un ticības, tiekos ar atšķirīgu pasaules uzskatu cilvēkiem, meklējot atbildes uz jautājumiem par pasaules kārtību un cilvēka ciešanu cēloņiem. Tam sekoja gandrīz desmitgade dziļā reliģiskajā un sociālajā ekosistēmā — klosterī, seminārā un draudzē —, kur apguvu garīgo disciplīnu, kopu pieticīgu dzīvi, pētīju kristīgo novirzienu un pareizticības vēsturi, kā arī ideoloģiju ietekmi. Šajā vidē es saskāros ar milzīgām sistēmas iekšējām pretrunām, kurās mazāk svarīgais bieži tika pacelts par būtisko, kamēr būtiskais tika pārkāpts, neievērots vai apslēpts.

Kognitīvā autonomija un integrācija (Trīvija posms): Nonākot pie Trīvija metodes, visi mani iepriekšējie dzīves fragmenti — gan radošā pagrīde, gan teoloģiskā analīze un praktiskā dzīve, gan pašizglītošanās principi — integrējās arvien skaidrākā sevis un savas kognitīvās pieredzes uztverē un izpratnē. Es saskatīju Trīvija metodē dārgumu, no kura vēlējos destilēt esenci — tīru, universālu prāta operētājsistēmu (pārvalodu) un tās elementus, kas ir pilnībā neatkarīgi no konkrētiem pasaules uzskatiem vai ideoloģijām. Šīs metodes uzdevums ir kalpot katram indivīdam viņa unikālajā dzīves gājumā un apzinātākā sevis uztverē, nevis mēģināt iekļaut citus kāda viena noteikta pasaules redzējuma rāmjos.