Pavadoņa ievads

Mani sauc Armands Kalniņš.

Esmu pavadonis, kurš savā ceļā un dažādās apzinātības pakāpēs ir nodarbojies ar pašizglītošanos un jēgas meklējumiem. Šajos meklējumos es uzgāju Trīvija metodi – ārkārtīgi noderīgu rīku pašizglītības un apzinātas kognitīvās brīvības izkopšanai. Šodien es piedāvāju atbalstu un palīdzību šīs metodes iepazīšanā, izpratnē un apguvē, lai Tu varētu to patstāvīgi pielietot savā dzīvē, vajadzībām un interesēm.

Liela daļa no visa, ko esmu darījis, piedzīvojis un apguvis, nav gūta formālās izglītības institūcijās. Man par to nav diplomu vai sertifikātu. Tieši tāpēc man ir būtiski izklāstīt sava dzīves gājuma aprises un tā saistību ar izglītību, pašizglītošanos un manis uzieto Trīvija metodi, ko esmu ne tikai apguvis, bet arī personiski un radoši pārveidojis, lai tagad dalītos ar Tevi.

…

Jaunības nozīmīgāko daļu aizvadīju dažādās subkultūrās — gan retro datoru kustībā, gan elektroniskās mūzikas vidē, kur mani pazina ar vārdu Reliktu. Pret karjeras veidošanu un formālo izglītību mācību institūcijās es izturējos bezrūpīgi. Jau skolas laikā mani daudz vairāk iedvesmoja cilvēki, kuri dažādas prasmes apguva paši savā nodabā, ārpus izglītības iestāžu sistēmas rāmjiem.

Mani kā pusaudzi brīžiem nodarbināja dziļas eksistenciālas pārdomas. Noticot determinismam — uzskatam, ka bērni neizbēgami kļūst tādi paši kā viņu vecāki —, es savā agrās jaunības pasaules uztverē stingri nolēmu nekad neveidot ģimeni, jo nevēlējos līdzināties savam tēvam, kurš slikti attiecās pret savu ģimeni. Tāpat, pieredzot dzīves trauslumu un pārejošumu (īpaši pēc brīža, kad kāds mans draugs gandrīz noslīka), es alkstot vēlējos piedzīvot interesantu dzīvi, lai pirms nāves nekas nebūtu jānožēlo. Tolaik gan vēl skaidri nezināju, ko tieši tas nozīmē.

Lai gan sākumskolā mācījos ar entuziasmu un reiz pat izlasīju visu vēstures grāmatu vēl pirms mācību gada sākuma, spilgtāk atmiņā palicis kas cits. Man daudz labāk patika apmeklēt dažādus pulciņus ārpus skolas — konstruktoru, māla un ādas apstrādes nodarbības, kā arī skautus un gaidas —, kur valdīja krietni omulīgāka un entuziasma pilna gaisotne. Savukārt mājās, pilnīgi savā nodabā, man patika sacerēt fantastikas un fantāzijas stāstus, kurus rūpīgi pierakstīju īpašās, zilganzaļās burtnīciņās.

(Skat. Relict portfolio zxart.ee)

Starptautiskā retro datoru kustība un “Relikts”

No deviņdesmito gadu otrās puses, vēl pamatskolas pēdējās klasēs, es nokļuvu starptautiskajā retro datoru kustībā (tā sauktajā datoru scēnā jeb demoscene) uz ZX Spectrum platformas. Šī kustība pārsvarā bija aktīva Austrumeiropā un nedaudz arī Rietumos.

Tajos laikos dators mājās vēl bija retums, mobilie telefoni tikko parādījās, bet internets bija pieejams vien atsevišķās mācību iestādēs un interneta kafejnīcās. Datus mēs pārnēsājām un kopējām disketēs, bet mūziku klausījāmies kasešu magnetofonos.

Datoru scēna bija kustība, kas eksistēja paralēli uz vairākām datoru un konsoļu platformām ar diezgan sarežģītu kultūru, radošiem un darošiem indivīdiem, kuri apvienojās grupās, organizēja pasākumus, veidoja savus elektroniskos medijus datorprogrammu formātā un dažādus radošus un utilitārus izpausmes veidus. Pašos pamatos tā bija nekomerciāla un pat antikomerciāla kustība – kā pretstats tam, ka liela daļa datoru vides toreiz attīstījās komerciālos darba un izklaides nolūkos.

Es uzturēju kontaktus ar cilvēkiem no dažādām valstīm – vēstules tiem bieži sarakstīju jau mājās, lai, piekļūstot internetam, tās uzreiz varētu nosūtīt. Dzīvi iesaistījos datoru scēnas principu apgūšanā un notikumu norisēs ar kāda pieredzējušāka drauga palīdzību. Nodarbojos ar pikseļartu (pixel art – veidoju attēlus, logotipus un fontus) un rakstīju rakstus digitālajai presei.

Patiešām aktīvi un apzināti šajā datoru scēnas kustībā Latvijā bijām tikai daži cilvēki – varbūt kādi pāris desmiti puslīdz aktīvu un kādi simtiem to, kuriem bija vien paviršs priekšstats par to, ka tāda kustība vispār pastāv un kas tajā notiek. Tā nu sanācis, ka es biju viens no dažiem aktīvākajiem Latvijā.

Divus trīs gadus es pēc nodarbībām pamatskolā apmeklēju tautas deju kolektīvu, ar kuru uzstājos dažādās Latvijas pilsētās. Šajā vidē kādu laiku piekopu arī ballīšu apmeklēšanu, kurās dejoja valsi un sēdēja pie galdiņiem ar uzkodām un dzērieniem, bet alkoholu es vēl nelietoju.

Savukārt tuvākajā apkārtnē pamatskolas beigu posmā un vidusskolas sākumā es kādus trīs četrus gadus iesaistījos grandžeru, panku un metālistu tusiņos, kuros vairāk iegāju draugu dēļ. Sākās klīšana, dzertiņi un zālītes smēķēšana – gan ar vienkāršiem tusētājiem, gan radošiem cilvēkiem. Aizejot no tās vides, jutos atvieglots, jo tomēr daudz kas no tā visa man nebija tuvs. Tālāk sekoja jau cita veida klejošana – garas pastaigas, tējas dzeršana un zālītes smēķēšana ar radošākiem, gaišākiem cilvēkiem krietni cēlākā bohēmas gaisotnē, paralēli turpinot darboties arī datoru scēnā.

Šajā laikā nomainīju dažas skolas un vidusskolu tā arī nepabeidzu, jo nejutu jēgu un motivāciju mācīties. Šķita, ka kaut kā jau tikšu tālāk. Kamēr apmeklēju skolu un kaut cik mācījos, to darīju tikai neskaidras vispārīgas pienākuma apziņas dēļ – jo “tā vajag” –, nevis tāpēc, ka man būtu bijis skaidrs mērķis, kurā virzienā doties.

Jau pamatskolā es piedzīvoju kādu notikumu, kura brīdī bija pavīdējis kluss, bet spilgts aicinājums uz teoloģiju, taču tā uztveršanu un apjaušanu aizēnoja un aizrāva prom tā laika burziņi ar vienaudžiem, kuros šis liegais sauciens vienkārši izklīda.

Ienākšana elektroniskās mūzikas vidē un apziņas meklējumi

Vēlāk vietējā apkārtnē, pretstatā starptautiskajai datoru scēnai, kurā kustība lielākoties notika neklātienē un digitāli, es pakāpeniski arvien intensīvāk pārgāju uz underground elektroniskās mūzikas vidi. Sākotnēji tajā iesaistījos kā tīri estētisks baudītājs un tusētājs, kuram īpaši svarīga bija deja un ritms, bet vēlāk sāku darboties arvien aktīvāk. Es nonācu radošās, entuziasma pilnās un savdabīgās vidēs, ceļojot starp dažādām laikmetīgajām estētiskajām un mentālajām pasaulēm, ko ar savu īpašo pasaules izjūtu radīja katrs žanrs un tā cilvēki – techno, electro, drum and bass, dubstep, industrial, psy trance, chill out, house un citi.

Savu izvēļu un dažu subkultūru vidē sastopamas filozofijas ietekmē es krasi nostājos pret parasto pilsonisko sabiedrību. Es atsvešinājos no patērētāju kultūras, popmūzikas un komercializētas vides, tajā saskatot tikai negatīvo: naudas valdīšanu, pārdošanos un cilvēka izmantošanu kā resursu. Kamēr citi subkultūru jaunieši bieži vien paralēli studēja, apguva profesijas un būvēja karjeru, es biju daudz izteiktāks autsaiders – krietni dziļāk iegrimis šajā paralēlajā pasaulē un atsvešinātāks no ikdienas realitātes. Parastā karjeras dzīve man šķita pilnīgi nesaistoša un nevērtīga. Es pilnībā nodevos dzīvei šajās postmodernajās estētiskajās “ciltīs”: kopā ar draugiem un paziņām apcerēju pasauli, reibinājos ar dažādām vielām, izklaidējos, klīdu pa pilsētas ielām un nomalēm, kā arī radoši sadarbojos un piedalījos pasākumos.

2003. gadā man aptuveni gadu bija kāds divreiz vecāks marihuānas sagādnieks un sava veida mentors – krievu budists. Tajā pašā gadā piedzīvoju arī savas pirmās ļoti spilgtās psihedēlijas pieredzes. Šo divu ietekmju dēļ es sāku nopietni vingrināties apziņas ieenkurošanā tagadnē, cenšoties panākt no domām tīru prātu, pārvaldīt emocijas un atslēgt iekšējo dialogu. Tomēr apstākļus ārkārtīgi apgrūtināja pastāvīga vairīšanās no likumsargiem, problēmas ar noziedzīgo pasauli un mēnešiem ilgs ritms ar negulētām naktīm amfetamīna lietošanas dēļ. Vienā brīdī no šī milzīgā stresa es vienkārši pārdegu, un man nācās no tā atgūties ļoti ilgu laiku.

No 2006. gada es sāku nodarboties ar video projicēšanu (VJing) pasākumos. Pateicoties dedzīgai mūzikas ritma izjūtai un spējai būt tagadnē bez iekšējā dialoga traucējumiem – pilnībā nododoties uztverei un plūsmai –, es spēju harmonizēt vizuālo materiālu ar mūziku. Es sintezēju, kombinēju un miksēju video reāllaikā kopā ar dīdžeju atlasīto un samiksēto mūziku vai producentu radītajiem skaņdarbiem. Jau pirms tam pasākumiem dažreiz biju veidojis skrejlapas (flyerus) un plakātus, un turpināju to darīt. Es organizēju dubstep, drum & bass, psytrance un chill out pasākumus Latvijā un Īrijā, kā arī pats spēlēju ambient un chill out mūziku, jaucot to kopā ar citu žanru mierīgajiem skaņdarbiem. Mani bieži aicināja piedalīties citu rīkotos pasākumos gan Latvijā, gan Lietuvā.

 (Skat. parastate.net un Relict Mixcloud)

Šajā laikā es diezgan daudz lietoju dažādas apreibinošas vielas. Tā kā man bija augsta tolerance un spēja pat visintensīvākajos brīžos saglabāt modru, klātesošu apziņu – ko biju apguvis stresa pilnajā posmā un caur prāta kontroles vingrinājumiem –, es citiem brīžiem biju kā psihodēlisko ceļojumu jeb tripu pavadonis.

Jaunieši reibinājās visdažādāko motīvu vadīti. Es pats to sev pamatoju kā dzīves dažādošanu un uztveres “garšvielu” – kā līdzekli, ar ko sevi nomierināt vai, tieši pretēji, uzturēt mundrumu, respektīvi, apzināti mainīt apziņas stāvokļus. Daudzi no mums šīs vielas izvēlējās kā alternatīvu alkoholam brīvajā laikā, lai tik smagi neapdulltu un pēc tam nebūtu jāmokās ar paģirām. Tāpat biežs arguments bija vēlme vienkārši atslēgties no ikdienas raizēm, mācību stresa vai darba slodzes.

Uzklausītāja nasta un eksistenciālie jautājumi

Manā dzīvē bija vēl kāda privāta nodarbe un citiem nezināms lauks. Gan skaidrā, gan apreibinoties, daļa draugu un paziņu slēgtās, privātās sarunās man bieži uzticēja savas sirdssāpes, smagus pārdzīvojumus un problēmas. Es par šiem gadījumiem apkārt nestāstīju — paturēju to tikai mūsu starpā, jo man nešķita nedz ētiski, nedz pieņemami dalīties ar citiem tajā, ko cilvēks tev uzticējis, izlejot sirdi vai atklājot neparastas pieredzes.

Tolaik manu draugu vidū virmoja idejas par reinkarnāciju, kuru es pats jau dažus gadus biju pieņēmis par patiesu. Tam līdzi nāca uzskats, ka dvēseles mēdz būt „vecākas” un „jaunākas”. Tā kā biju apguvis iekšējā dialoga apklusināšanu un domu apstādināšanas prasmi, bet saskarsmē ar citiem — pat tiem paziņām, kuri praktizēja meditāciju — nevienam neredzēju līdzīgā līmenī attīstītu šo spēju, sāku uzskatīt sevi par vecāku dvēseli, kas ātrāk sasniegusi apskaidrību. Citi pat neticēja, ka ir iespējams šo dialogu apstādināt. Budismā, kura ietekmē tobrīd atrados, lineāra vēsture ar tās hronoloģiju, sākumu un galu nav primārais fokuss — materiālā pasaule tiek uzskatīta par iluzoru, bet galvenais mērķis ir apziņas pamošanās šeit un tagad, kā arī nepieķeršanās pārejošajam.

Sava tā laika pasaules redzējuma ietvaros es uzskatīju, ka viss, ko man uzticēja šajās dziļi sirsnīgajās sarunās, vienkārši izplēn pagātnē un izirst nebūtībā. No manas puses tā bija tīra klātesamība, uzmanība, ieklausīšanās un atbalsts. Taču patiesībā, man pašam neapzinoties, šīs citu tuvo sāpes iekrājās sirdī. Tas rosināja arvien vairāk eksistenciālu jautājumu: kā es varu palīdzēt, kas ir ciešanu avots kopumā, kāpēc tās pastāv un kā vispār ir iekārtota šī pasaule?

Es no visas sirds izjutu vēlmi un vajadzību palīdzēt citiem, lai gan vienlaikus atrados uz savas nespējas un bezspēcības apzināšanās robežas. Tam sekoja gan dažādi neparasti, grūti izskaidrojami notikumi, gan to aplamas interpretācijas un sajukumi. Rezultātā es savos meklējumos stipri samezglojos un sapinos.

2. Eksistenciālais lūzuma punkts un pievēršanās teoloģijai

No 2008. gada beigām, šo eksistenciālo jautājumu un notikumu mudināts, es krietni stiprāk un dziļāk vērsos pie reliģijas, dažādu garīgo strāvojumu un pārdabiskā izprašanas, lai noskaidrotu un sakārtotu savu pasaules redzējumu. Tāpat gribēju saprast kāda saikne daudz kam mijiedarbībā ar sociālo kārtību un indivīdu dzīvi. Šis meklējumu ceļš mani veda pretī garīgu un reliģisku jautājumu izpētei, lai gan šādi elementi manu dzīvi bija caurvijuši jau iepriekš – kas labi redzams manās radošajās izpausmēs, izkoptajā gaumē, kā arī palicis atmiņās par piedzīvotajiem notikumiem un saskarsmi ar cilvēkiem.

Sāku internetā meklēt un pētīt dažādus pieejamos materiālus — tolaik tīmeklī to, protams, bija krietni mazāk nekā mūsdienās, taču joprojām pietiekami daudz. Sāku vairāk iepazīt cilvēkus ar dažādām garīgām pārliecībām un praksēm, kā arī ar esošajiem draugiem un paziņām biežāk cēlu priekšā šos jautājumus. Es apciemoju dažus garīdzniekus, gaišreģus un ezotēriķus; sākumā tie vairāk bija new age, okultisma un neopagānisma ievirzes cilvēki, bet vēlāk — arī kristīgo denomināciju pārstāvji.

Tāpat priekšstatus par pasaules kārtību smēlos no visdažādākajiem avotiem, ieskaitot nekritiski uzņemtus sazvērestību naratīvus. No vienas puses, es daudz ko iepazinu un piedzīvoju, no otras — pamatīgi samudžinājos gan izpratnē par sevi, gan uzskatos kopumā. Taču es turpināju meklēt. Visbeidzot, neparastu notikumu, kuros saņēmu norādi, un dabisku dzīves sakritību rezultātā, satiekot draugu vidē kādu, kurš arī meklēja ticību, es nonācu līdz pareizticībai.

2009. gada beigās es saņēmu draugu piedāvājumu padzīvot Kurzemes pusē, Tukuma novadā blakus Vānes ciemam, lai laukos pieskatītu māju. Tur es pavadīju aptuveni pusgadu. Nedaudz piedalījos mājas remontdarbos, bet lielāko daļu laika veltīju pašizglītībai – lasot grāmatas un rakstus mājās vai klausoties materiālus austiņās garu pastaigu laikā. Sāku arī apgūt lūgšanu mākslu.

Ja līdz šim manu ikdienu gadiem ilgi bija cauraudusi mūzika, kas austiņās, mājās vai pasākumos skanēja gandrīz cauru diennakti, tad tagad to pakāpeniski nomainīja cīņa ar domām un lūgšanas apgūšana. Es mācījos atpazīt netikumus, centos mazināt un atmest kaitīgos ieradumus, klausījos lekcijas, audiogrāmatas un lasīju daudz rakstu no pareizticīgās teoloģijas un vēstures perspektīvas. Turklāt liela daļa šo materiālu bija skaudri un ļoti kritiski pret manu līdzšinējo dzīvi un visu to, ko iepriekš biju pieņēmis par patiesību.

Lielās izzināšanas, daudz jauna iepazīšanas, apgūšanas un izprašanas rezultātā, kas ietekmēja arī sevis pārvērtēšanu un uzlūkošanu caur jauniem kritērijiem, es atstāju savus iepriekšējos centienus un prasmi ieenkuroties tagadnē bez domām, un pat piemirsu par to. Kristīgā askēze, garīgie likumi un lūgšanas apgūšana atsedza milzumu jauna darāmā. Turklāt lūgšana ir personiskas, divpusējas attiecības ar Dievu, proti, kaut kas kardināli cits nekā vienkārša iegremdēšanās tagadnē un tīrā uztverē.

Arvien nopietnāk pievēršoties garīgajai dzīvei, es Trīsvienīgā Dieva priekšā nožēloju savu iepriekšējo gadu ēnas puses, padarīto ļaunumu un maldīgos uzskatus. Atzinu par nepieņemamām savas rīcības sliktās izpausmes un kaitīgos ieradumus: apreibinošo vielu lietošanu, ļaušanos ilūzijām, fantazēšanu un māņus par sevi un pasauli. Tomēr es paliku ar dziļu pateicību un labestīgu attieksmi pret pašām subkultūru vidēm un draugiem, ar kuriem kopā to visu biju piedzīvojis. Šajās vidēs es pieredzēju patiesus ideālus, atsaucību, biedriskumu, atbalstu, radošu sadarbību un kopīgu tiekšanos pēc cēlā un skaistā. Es skaidri apzinājos, ka liela daļa no maniem pagātnes maldiem bija manu pašu pieņemto ieradumu, manas personīgās gribas un lēmumu rezultāts.

3. Klosteris, seminārs un sistēmas pretrunas

Gandrīz gadu es nodzīvoju Jēkabpils vīriešu klosterī, kur klostera vadītāja mudināts pieņēmu paklausībnieka kārtu. Piekalpoju gan pie altāra un korī, gan kalpoju kā lasītājs. Klosterī pildīju dažādus vienkāršos strādnieka darbus, kā arī tiku deleģēts veikt formālākus pārstāvniecības un organizatoriskos pienākumus dažādās iestādēs – bankā, kultūras un pašvaldības institūcijās un citur.

No klostera, jau kā tā iemītnieks, es iestājos Rīgas Garīgajā seminārā. Pirmo mācību gadu es mācījos un dzīvoju klātienē, dalot istabiņu ar pāris mūkiem un turpinot daļu no tā lūgšanu ritma, ko biju aizsācis klosterī.

Paralēli mācību procesam viens no maniem galvenajiem personīgajiem jautājumiem bija par to, vai tiešām palikt šajā klosterī. Mūka kārtas pieņemšana ir ārkārtīgi nopietns lēmums, kas nosaka virzību uz visu atlikušo dzīvi. Mācību gada beigās, dziļāk izpētot mūsdienu mūku dzīvi un ar to saistītos notikumus, iegūstot vairāk priekšstatu par to, kas patiesībā notiek krievu pareizticīgo vidē, un izrunājoties ar vairākiem vietējiem priesteriem, es pieņēmu svarīgu lēmumu – nē. Vismaz ne šajā klosterī. Es nolēmu Jēkabpils klosteri pamest.

Tolaik vēl apsvēru domu doties uz kādu klosteri citā valstī un pētīju iespējamos variantus. Vasaras brīvdienās biju pabijis gan grupas svētceļojumā uz svētvietām Baltkrievijā un Ukrainā, gan vienatnē aizceļojis uz kādu nomaļu klosteri Pleskavas apgabalā.

Uzsākot otro mācību gadu seminārā, manī atklājās un uzplauka dziļas jūtas pret kursabiedri Tabitu. Pāris mēnešus pirms stāšanās seminārā es biju devies no klostera uz Madonu, lai apciemotu kādu latviešu priesteri, kurš reizi mēnesī apmeklēja klosteri un bija uzaicinājis mani ciemos pie savas kopienas. Tur mēs ar Tabitu pirmo reizi iepazināmies, taču tobrīd manī vēl neradās nekādas jūtas un es nemaz nemeklēju sev otru pusīti. Tāpēc šis jūtu uzplaukums līdz ar otrā mācību gada sākumu man pašam bija pilnīgi negaidīts pavērsiens, ko uzskatu par dāvanu no augšienes. Tā otrā mācību gada laikā man tapa pavisam skaidrs, ka mans ceļš tomēr būs saistīts ar laulību.

Pabeidzot šo mācību gadu, mēs abi ar Tabitu devāmies pašu organizētā svētceļojumā pa Rumāniju un Serbiju. Ceļojām gan ar autostopiem, gan sabiedrisko transportu. Šajā laikā mēs apmeklējām ap trīsdesmit klosteru, iepazinām vietējo kultūru un viens otru. Mēs bieži apmetāmies klosteru viesnīcās vai pie dabas, klejojot, pētot un iepazīstot apkārtējo vidi starp pārbraucieniem.

Autodidakta pieeja un alternatīvie informācijas lauki

Trešajā mācību gadā mēs ar Tabitu pārgājām uz neklātienes studijām un pārcēlāmies dzīvot uz Madonu. Apmetāmies blakus dievnamam pie latviešu priestera, kurš bija izdaudzināts ar savu askētisko un nopietno pieeju garīgajai dzīvei un kurš bija arī Tabitas garīgais tēvs. Mēs vēlējāmies, lai mūsu praktiskais ceļš noritētu pieredzējuša garīgā tēva klātbūtnē, jo pareizticīgajā tradīcijā liels uzsvars tiek likts uz garīgo praksi — uz to, kas skaidri nošķirama no tīras grāmatu zināšanas un teorētiskas gudrības, kas viegli var radīt ilūziju par izpratni, kura nemaz nav piedzīvota dzīvē.

Tur es aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē: piedalījos dievkalpojumos, saimnieciskajos darbos, viesu uzņemšanā un četrus gadus pasniedzu svētdienas skolā pieaugušajiem. Paralēli turpināju mācīties neklātienē un rakstīt diplomdarbu. Sākotnēji vēlējos rakstīt par izglītības negatīvo ietekmi pēdējos gadsimtos uz autentisko garīgi mistisko tradīciju, bet galu galā izlēmu par labu vairāk apstiprinošam darbam — par autentiskās mistiskās tradīcijas saknēm Jaunajā Derībā (publicēts Academia.edu). Šim darbam bija cieša saikne arī ar ikdienas garīgo praksi, kas caurvij īsteno pareizticīgo tradīciju. Tāpat piedalījos izbraukumos uz Balviem, kur kopā ar sievu un draugiem pasniedzu ticības mācību pieaugušajiem latviešiem.

Gan klātienes, gan neklātienes studiju laikā es, paša intereses un iniciatīvas vadīts, paralēli formālajai programmai veicu apjomīgu pašizglītības darbu. Mani nodarbināja būtiski, taču nereti konfliktējoši jautājumi par pareizticīgo garīguma un izglītības savstarpējām attiecībām. Īpaši pētīju reliģijas ideoloģizēšanu, tās izmantošanu varas interesēs un to, kā tas mēdz apslāpēt autentisku garīgo dzīvi. Lai spētu paškritiski pārvērtēt savus agrākos uzskatus, maldus un darbību, es padziļināti interesējos arī par patoloģiskām un kropļotām garīguma izpausmēm, kā arī pētīju dažādu citu konfesiju skaidrojumus par ticību. Lasīju dažādu gadsimtu askētiskos tekstus, laika gaitā papildinātos dievkalpojumu tekstus, akadēmiskos darbus un klausījos lekcijas no visas pasaules.

Tolaik plašajā starptautiskajā pareizticīgo vidē pastāvēja divas pasaules, kas pārklājās krietni mazāk nekā mūsdienās: krievvalodīgā un angļvalodīgā. Krievvalodīgā vide lielākoties kalpoja kā saziņas telpa postpadomju areālā, savukārt angļvalodīgā aptvēra Rietumu pasauli — Eiropu, Ameriku un Austrāliju. Es arvien vairāk iepazinu pareizticību caur angļu valodu, jo tur pieejamie materiāli bija kvalitatīvāki, bet pati vide kultūras ziņā — cilvēciskāka un atvērtāka. Tikmēr lokāli Latvijā pilnībā dominēja krievvalodīgā informatīvā telpa, un arī seminārā es mācījos un visus rakstu darbus veicu krieviski; liela daļa vietējo priesteru un laju vāji prata vai neprata latviešu valodu, nemaz nerunājot par angļu. Gan angliski, gan krieviski lasīju arī tulkojumus no grieķu, rumāņu, serbu un bulgāru valodām. Uz vienu starptautiski ļoti pazīstamu klosteri Anglijā devos trīs reizes, katru reizi uzturoties aptuveni nedēļu. Tas man sniedza vidi, kurā varēju brīvi komunicēt un daudz ko iepazīt angļu valodā — kas būtu krietni grūtāk tradicionālajās pareizticīgo zemēs, kuras pamatā orientētas uz savām nacionālajām valodām.

Papildus tam es sāku nopietni interesēties par ideoloģisko propagandu, reklāmas mehānismiem un psiholoģijas izmantošanu pret paša cilvēka interesēm. Vēlējos izprast, kā dažādi mediji, modes tendences un lielo institūciju virzītās idejas mērķtiecīgi ietekmē cilvēku domāšanu un veido viņu paradumus — un kā tas bija iespaidojis mani pašu un sabiedrību kopumā.

Anglijas klostera apmeklējuma laikā es iepazinos ar emigrējušu serbu psihoterapeitu. Viņa sniegtie ieskati pavēra man pilnīgi jaunu perspektīvu uz sevis analizēšanu psiholoģiskā griezumā, īpaši pievēršoties bērnības aspektu izpētei. Tas jau pieaugušā vecumā palīdzēja man apzināties un izprast savus uzvedības modeļus, reakcijas un attieksmju ieradumus, kas neapzināti bija izveidojušies agrā bērnībā — posmā, kurā līdz tam nebiju tik dziļi lūkojies, jo man vienkārši trūka tam piemērotu rīku un pieejas. Šī tikšanās atklāja jaunas pašizpratnes šķautnes, pie kurām es apzināti strādāju turpmākos gadus.

Lai dalītos ar sev svarīgo ticību, mēs ar sievu sākām tulkot tekstus par pareizticības teoloģiju un garīgo dzīvi no angļu un krievu valodas uz latviešu valodu. Kopumā iztulkojām un publiski bez maksas platformā Theognosia padarījām pieejamus vairāk nekā 200 rakstus. Paralēli tam mēs piepelnījāmies, veicot cita veida tulkošanas darbus laicīgajā sfērā.

(Skat. theognosia.wordpress.com)

Finansiālu iemeslu dēļ pēc garīgā semināra pabeigšanas es nevarēju atļauties turpināt mācības augstskolā, lai gan pa laikam to apsvēru. Es turpināju dzīvot ļoti pieticīgu un bezpretenciozu lauku dzīvi, uzņemoties dažādus palīgdarbus, strādnieka un saimniecības pienākumus. Paralēli šim ikdienas ritmam daudz lasīju publicistiku, akadēmisko literatūru un garīgās grāmatas, kā arī klausījos audiogrāmatas, lekcijas no visas pasaules un ASV podkāstus. Tā kā pareizticīgo garīgajā tradīcijā praktiskā dzīve bieži tika uzskatīta par svarīgāku nekā akadēmiskās zināšanas, un mani pašu pavadīja nepatika pret savas pagātnes ēnas pusēm un kādreiz pārliecināti paustajiem aplamajiem uzskatiem, visādi centos neļaut savam ego izcelties. Šāds vienkāršs dzīvesveids man šķita tam visatbilstošākais.

Daudzus savus uzskatus es vairākkārt kritiski izsvēru, analizējot diskusijas forumos un apspriežot tos ar krietni pieredzējušākiem vai akadēmiski izglītotākiem cilvēkiem. Man bija svarīgi pārbaudīt savu spriedumu pamatotību, jo liela daļa šo zināšanu bija iegūta un apgūta paša spēkiem, ārpus formālām izglītības institūcijām, lai gan balstoties akadēmiskos un atzītu autoru darbos. Savu uzskatu vētīšana no dažādiem skatpunktiem un caur dažādām prizmām man bija pastāvīgs ieradums, ko pavadīja asa paškritika un veselīga neuzticēšanās sev — es neļāvu sev viegli pieņemt idejas tikai tāpēc, ka tās man patika. Tas bija apzināts svārsta vēziens uz pretējo pusi, ko izvēlējos ar nolūku, skaidri apzinoties pagātnes sajukumus savā identitātē un pasaules uzskata kompozīcijā.

Taču viens bija pats paklausības princips, bet pavisam kas cits — cik pilnvērtīgi to bija iespējams realizēt mūsdienu pasaulē, meklējot pareizos kritērijus un garīgo vadību. Tā kā pirms pievēršanās Kristum biju samudžinājies sevis apdievināšanā, mans iekšējais svārsts no agrākajām augstajām iedomām par sevi bija aiztriecies pretējā galējībā — asā paškritiskumā. Es centos rast labākos apstākļus, lai attīrītu savu gribu, atteiktos no “vecā es” un stingri pārvērtētu katru uzskatu, kas manī ienāca vai jau bija nogulsnējies iepriekš.

Tāpēc reālai paklausībai klātesošu garīgo tēvu vadībā, kas ir cieši saistīta ar domu atklāšanu, manā gadījumā pievienojās arī cita, parasociāla dimensija — kad garīgo skaidrību nākas meklēt caur tekstiem, grāmatām un lekcijām. Tā bija paklausība kā nemitīgi centieni atrast visprecīzāko teoloģijas skaidrojumu, kas tuvina dvēseles dziedināšanai un mūžībai.

Šī neuzticēšanās sev bija tik kardināli paškritiska, ka tad, kad daudz kas jau bija izsvērts, septiņreiz nomērīts un nogriezts, es nonācu pie negaidīta atklājuma. Pārbaudot visus faktus, liecības un datus, nācās saprast, ka diemžēl pat nopietnāki un augstāk vērtēti prāti mūsdienu sociālajā un parasociālajā vidē vietām ir vairāk vai mazāk kļūdījušies. Daļa no viņiem to pat apzinājās, taču bija palikuši par savas sociālās situācijas ķīlniekiem.

Lai gan paviršam vērotājam var šķist, ka pareizticība ir viena vienota tradīcija ar nelielām nacionālām vai kultūras īpatnībām, iedziļinoties teoloģisko ideju vēsturē un mūsdienu izpausmēs, atklājas, ka tajā pastāv diezgan atšķirīgi virzieni. Turklāt daži no tiem ir savstarpēji pretrunīgi. Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem bija pašam izprast, kas no tā visa ir būtiskais, nemainīgais un autentiskais, un kas — tikai pārejoša mode, kārtējā ideoloģiskā tendence, gaumes preferences vai vienkārši akla atkārtošana bez izpratnes un nopietna satura. Tāpat bija svarīgi apzināties, ka pastāv arī pilnībā pieņemama kultūras un paradumu daudzveidība, kas palīdz realizēt pašu svarīgāko, nekonfliktējot ar to.

4. Ceļš uz kognitīvās brīvības apgūšanu: Trīvija metodes atklāšana

2016. gadā gada sākumā manā redzeslokā vispirms nonāca klasiskās loģikas kategorijas un jēdzienu izpratnes nozīme teoloģisko spriedumu vēstures kontekstā. Par to es vispirms uzzināju kādā podkāstā, bet pēc tam jau padziļināti iepazinu seno autoru svarīgākajos darbos. Mani patiesi izbrīnīja, ka, lai gan šis ir fundamentāli būtisks aspekts domāšanas sakārtošanā, Garīgajā seminārā par to vispār nerunāja un to skaidri nemācīja, lai gan tas bija cieši saistīts ar pašu mācību vielu. Turklāt viena no šīm klasiskajām grāmatām vēsturiski bija domāta apgūšanai tieši pirms iedziļināšanās teoloģijā un kopīgajā mācībā. Taču vēlāk tajā pašā gadā es uzzināju par trīvija (trivium) metodes pastāvēšanu, kas tika pasniegta kā īsts, līdz šim rūpīgi apslēpts dārgums izglītības jomā.

Tolaik, sekojot līdzi ASV alternatīvajiem medijiem, es padziļināti interesējos par narkotisko vielu vēsturi saistībā ar kultūru, to ietekmi uz cilvēka psihi, kā arī to saikni ar popkultūru, kontrkultūrām, specdienestu darbību un vēlāko subkultūru attīstību. Tas viss man bija nepieciešams, lai kritiski izvērtētu savu agrāko dzīvi, gūto pieredzi un to, kādas pēdas tā manī ir atstājusi. Es vēlējos paškritiski izprast šo savas pagātnes nozīmīgo daļu, kurā blakus visam labajam un radošajam bija arī daudz kā tāda, kur es pats un citi bijām maldījušies un kaitējuši paši sev. Paralēli šo sarežģīto jautājumu šķetināšanai es pirmo reizi pietuvojos trīvija metodei un sāku tai pievērst arvien nopietnāku uzmanību.

Krietni vēlāk es tikai pa īstam apjautu un skaidrāk aptvēru, ka tas, ko biju atklājis kristīgajā laukā saistībā ar klasiskajām loģikas kategorijām un jēdzienu precīzas izpratnes nozīmi, bija cieši saistīts ar trīvija otro disciplīnu — loģiku. Taču tā mēdz notikt, kad pie viena un tā paša jautājuma nonāk no pavisam dažādiem sākumpunktiem, avotiem un kontekstiem.

Es sāku padziļināti interesēties par trīvija lomu izglītības vēsturē no dažādiem skatpunktiem — sākotnēji ar piesardzīgu skepsi, taču vienlaikus patiesi ieintriģēts. Uzzināju par to gan kā par seno, klasisko izglītības formu, gan par mūsdienu trīvija piedāvātajām alternatīvām, kas Rietumos plaši attīstījušās mājmācības kustībā, kā arī specializētās skolās un augstskolās.

Ātri vien sāku saskatīt šīs pieejas praktisko lietderību un pielietojamību ikdienā, tiklīdz pats mēģināju praksē izmantot trīvija metodes pamatprincipus. Lai gan šī pieeja bija sakņota vēsturiskajā izglītības modelī, tā vienlaikus piedāvāja tādu kā pašu būtiskāko prāta darbības esenci — universālu struktūru, kuru pēc vajadzības varēja tālāk papildināt ar klasiskajām akadēmiskajām zināšanām.

Lai gan līdz trīvija atklāšanai es jau septiņus gadus ikdienā biju bieži lasījis, pētījis un salīdzinājis visdažādākos akadēmiskos materiālus, publicistiku un grāmatas, klausījies lekcijas un audiogrāmatas, kā arī pabeidzis četru gadu studiju kursu seminārā (kura laikā vēl patstāvīgi iedziļinājos specifiskos, mani interesējošos jautājumos), šīs metodes iepazīšana pavēra pilnīgi jaunu skatījumu gan uz mācīšanos, gan uz sava prāta darbību.

Tā atklāja jaunu perspektīvu par domāšanu, izzināšanu un saskarsmi, kas ļāva arvien dziļāk apzināties sava intelektuālā aparāta procesus, skaidrāk saskatīt to sastāvdaļas, izprast tos un pārvaldīt. Trīvija metode manā uztverē kļuva par sava veida pārvalodu (metavalodu) un prāta operētājsistēmu — par saprāta iemaņu kopumu un kognitīvo procesu apzināšanas rīku. Tā palīdzēja skaidri saprast, kā no cilvēka neatkarīgā objektīvā īstenība, tās subjektīvais piedzīvojums, atmiņas, priekšstati, abstrakcijas, jēdzieni, vārdi, termini, loģiskās kategorijas un klasifikācijas mērķtiecīgi mijiedarbojas vienotā domāšanas procesā.

Jau vairākus gadus, mācoties gan formāli seminārā, gan neformāli paša spēkiem kristīgajā vidē, es dažādos veidos interesējos par vēstures dažādajiem aspektiem un pavērsieniem. Taču Trīvija metodes iepazīšana un sava prāta vingrināšana tajā ļāva vēl skaidrāk un niansētāk apjaust, cik milzīga loma patiesībā ir laikam — kā pavisam šaurā ikdienas un personīgās dzīves griezumā, tā arī plašākā zināšanu laukā, līdz ar to — vēstures ritējumam kopumā. Daudzas notikušās lietas, domu kombinācijas un cilvēku rīcību nav iespējams izprast, ja fakti nav sakārtoti pareizā hronoloģiskā secībā. Tas attiecas pat uz to, kā tu pats savā apziņā sakārto domas un kā pieļauj kļūdas vai veido pareizus spriedumus.

Ja agrāk, pirms uzsāku nopietnu kristīgo praksi, es nosacītas budistiskās prakses ietekmē biju lielā mērā atsvešinājies no laika un telpas konkrētības uztveres (precīzāk — biju izveidojis pavisam citu ieradumu, kā pret tiem attiekties) un man apkārtējā sabiedrībā valdīja fokuss uz būšanu “šeit un tagad”, aktīvu laikmetīgumu, kopā būšanu vai atpūtu un autsaiderisku klejojumu, nevis vēsturisko kontekstu apzināšanos, tad kristīgajos gados manā domāšanā jau bija notikusi būtiska restrukturizācija par labu loģiskai, sakārtotai un harmoniskai faktu un empīrisko datu secībai.

Gadiem ejot, pakāpeniski noritēja mana pāreja no “budistiskā bezlaicīguma” (kur laiks un telpa šķita kā ilūzija, no kuras jāatsvešinās, vai arī tagadne tika uztverta kā vienīgais dzīves piedzīvojuma tvērums) uz kristīgo un klasisko izpratni, kurā laiks, vēsture un hronoloģiskā secība ir fundamentāli svarīgi un reāli. Turklāt pareizticīgā antropoloģija izrādījās cieši saistīta ar sazemēšanos un taustāmās, empīriski izjūtamās īstenības vērtības pacelšanu pilnīgi citā līmenī.

Savukārt trīvija metode un klasiskā trivium iepazīšana šai jaunajai struktūrai sniedza krietni skaidrākus orientierus, kurus atlika vien mērķtiecīgi ievingrināt ikdienas praksē. Trīvija metode manā dzīvē bija ne tikai loģikas treniņš, bet gan instruments, kas palīdzēja vēl apzinātāk burtiski “sazemēties” realitātē, vēsturē un laika konkrētībā, harmonizējot konceptuālo domu pasauli ar apkārtējo laiku, telpu un empīriski pieredzamo īstenību.

Atvadīšanās no reliģiskās vides

Reliģiskajā vidē es biju ļoti komunikabls — tieši tāpat kā savulaik subkultūru laikos —, tāpēc biju ieguvis plašu sakaru un kontaktu loku gan tepat Latvijā, gan komunicējot ar cilvēkiem no dažādām valstīm kā Rietumos, tā Austrumos. Laika gaitā daudzi aculiecinieki un iesaistītie tepat Latvijā ar mani atklāti dalījās stāstos par korumpētiem un pilnīgi nekristīgiem notikumiem un norisēm pareizticīgo vidē. Tāpat arī krievvalodīgajā internetā izvērtās plašas diskusijas un parādījās neskaitāmas liecības par milzīgu sistēmisku korupciju, kuru vadība nevis risina, bet tieši pretēji — uztur un piesedz.

Vienlaikus, arvien skaidrāk izprotot teoloģiju un vēsturi, es ar katru soli labāk redzēju, ka reālajā dzīvē tiek pārkāpti paši fundamentālākie Baznīcas kanoni un garīgās dzīves nostādnes. Manā priekšā nostājās divi ceļi: palikt, samierināties un pašam pārkāpt garīgos un morālos likumus, kļūstot par klusējošu līdzdalībnieku ar iespēju iekļauties sociālekonomiskajā komfortā, vai arī doties prom no šīs vides.

Mēs ar sievu un citiem tuvajiem skaidri apzinājāmies, ka godprātīga, atklāta un patiesa dzīve saskaņā ar garīgo tradīciju šajā sociālajā vidē vienkārši nav iespējama — tāpēc izlēmām doties prom. To pašu būtiskāko un vērtīgāko kristīgā garīguma kodolā, ko pēc rūpīgas izvērtēšanas vēlējāmies saglabāt, šī vide patiesībā nemaz nekopa. Drīzāk tā spieda cilvēku kļūt par līdzpārkāpēju un piekopēju senai, neapzinātai atribūtikai, pašam nemaz neapzinoties, ka tiek pārkāpts tas, ko uzdodas pārstāvam.

Tā pēc septiņiem ar pusi gadiem, kas tika pavadīti, dzīvojot pie trim dažādiem dievnamiem (klosterī, Rīgas Garīgajā seminārā un Madonas draudzē) un esot sociāli un mentāli pilnībā iegremdētam bizantiskajā, starptautiskajā krievu un angļu valodas vidē, mēs, pamatojoties uz pašas Baznīcas noteiktajiem kanoniem, šo reliģisko, sociālo un ekonomisko kultūrvidi atstājām.

Mēs pilnībā saglabājām ticību senajai, pārlaicīgajai un nemainīgajai tradīcijai un praksei, taču mūsu acu priekšā bija atklājusies ārkārtīga korupcija, kas nebija pieņemama ne pēc pašas pareizticīgās tradīcijas likumiem, ne pēc vispārpieņemtām sabiedrības morāles normām. Es iegāju tajā vidē ar mērķi atlikušo dzīvi kalpot Dievam, ziedoties citiem un nodoties garīgajam darbam ar sevi — ieguldot tur spēkus un resursus līdz pēdējam un uzskatot šo vidi par īsto. Pametu to, pārdzīvojis pamatīgu satricinājumu un vilšanos, taču vienlaikus ieguvis arī nenovērtējamus un dziļi noderīgus pieredzes aspektus.

Tā kā priekšā bija dzīve pilnīgi jaunā vidē, pametot Latvijas trešās lielākās konfesijas sociālo un ekonomisko ekosistēmu, un bija skaidri paredzams, ka turpmāk krietni vairāk nāksies saskarties ar nepazīstamiem izaicinājumiem sabiedrībā — gan paša, gan ģimenes vajadzībām —, es apņēmos vēl vairāk laika veltīt Trīvija iepazīšanai un apgūšanai. Es saskatīju tajā universālu rīku, kas spēj noderēt visdažādākajās jomās un par kura praktisko lietderību pats guvu arvien lielāku pārliecību, to visādi izmēģinot, pārbaudot un lietojot praksē.

5. Pieredzes integrēšana muzejā un izglītības alternatīvās

Es sākumā minēju: “Mani skolas laikā iedvesmoja cilvēki, kas apgūst prasmes arī ārpus institūcijām, paši savā nodabā”. Trīvija metode izrādījās precīza atbilde uz šiem maniem senajiem, intuitīvajiem meklējumiem. Tā beidzot sniedza skaidru priekšstatu par struktūru, veidu un metodoloģiskajām pieejām, kā šādu patstāvīgu izziņu īstenot maksimāli efektīvi, nevis vienkārši kuļoties uz priekšu un taustoties pa miglu.

Tajā brīdī pie sevis nodomāju — cik žēl, ka par šo instrumentu neuzzināju jau agrā jaunībā! Taču tolaik par to nekur nebija pieejama nekāda informācija; es to uzgāju teju nejauši, specifiski un mērķtiecīgi ložņājot pa sevis un pasaules izziņas informatīvajiem džungļiem.

2018. gadā es uzsāku darbu muzejā, kur nostrādāju trīsarpus gadus. Mani pienākumi ietvēra regulāru izstāžu uzstādīšanu, ēku apsaimniekošanu un saimnieciskos iepirkumus, ikdienā risinot visdažādākos jautājumus un saskaņojot vajadzības starp padsmit kolēģiem. Visi šie uzdevumi man bija pilnīgi jauni. Es mācījos vienlaicīgi — darot uzdoto, meklējot risinājumus paša spēkiem un saņemot kolēģu padomus, ieteikumus un atbalstu.

Gan ikdienas saskarsmē ar komandu, gan darba procesu plānošanā un veikšanā es mērķtiecīgi pielietoju trīvija metodi. Laika gaitā ar dažiem kolēģiem sāku atklāti apspriest trīvija metodes aspektus, un viņi šajos instrumentos skaidri saskatīja reālu vērtību un praktisku noderību.

Muzejā darba noslodze nebija pārlieku liela, tāpēc brīvākos brīžos es varēju lasīt rakstus un grāmatas. Arī veicot praktiskos un fiziskos pienākumus, mans prāts palika brīvs, kas ļāva paralēli klausīties lekcijas, diskusijas, podkāstus un audiogrāmatas. Es sev izvirzīju mērķi — vēl dziļāk iepazīt trīviju un izpētīt alternatīvās izglītības modeļus. Muzejs ar savu krājumu bagātību, zinošajiem kolēģiem un vērtīgajiem pasākumiem izvērtās par ideāli piemērotu, izglītojošu vidi trīvija aspektu apgūšanai, apcerei un apziņas vingrināšanai.

Vienlaikus es turpināju patstāvīgi pētīt sarežģīto un sadrumstaloto, taču teoloģiski un juridiski leģitīmo pareizticīgo grupu vēsturi un to mācības saturu. Tas man bija nepieciešams, lai atrastu pareizos risinājumus un pilnībā sakārtotu savas garīgās dzīves vajadzības, jautājumus un saistības.

Šos teoloģiskos un vēsturiskos meklējumus es turpināju gan darbā, gan mājās un pastaigās — īpaši vēlās vakara stundās, kad pārējā ģimene jau bija devusies pie miera. Es padziļināti pētīju sarežģīto pareizticības vēsturi un pašreizējo starptautisko situāciju, lai rastu risinājumu, kā autentiski turpināt garīgo dzīvi atbilstoši tās fundamentālajiem kritērijiem.

Iepriekšējie gadi un sistēmas iepazīšana no iekšienes skaidri atsedza, ka lielās institūcijas vairs nepārstāv to tradīciju, par kādu uzdodas. Tas ir viegli pierādāms gan ar pašu Baznīcas kanoniskajiem jeb konstitucionālajiem principiem, gan ar veselo saprātu, ja vien pārzina spriešanai nepieciešamos pamatkritērijus. Mana vēlme bija viena — rast kanoniski leģitīmu un drošu telpu, kurā turpināt savu un savu ticībā vienprātīgo garīgo un mentālo ceļu.

Sabiedriskās aktivitātes un vēstures pētniecība

Aptuveni gadu apmeklēju reizi mēnesī sociālo kopienu “Baltā ūdensroze”, kurā dalījos ar tās apmeklētājiem ar trīvija metodes aspektiem. Centos ar šo sarunu dalībniekiem rosināt domāšanu par domāšanu un aktīvāku izzināšanu.

Organizēju vienu ģimeņu nometni un vairākas izglītojošas tikšanās reizes vecākiem, kas apsvēra alternatīvās izglītības modeļu iespējas, ko izvēlēties saviem bērniem. Vecāki varēja dalīties savā starpā ar savām pārdomām un iepazīties ar pieaicinātiem viesiem, kuriem bija jau vairāk pieredze mājmācībā un tālmācībā.

Vēl biju apņēmies iepazīt vairāk ar Latvijas vēsturi. Tam noderēja gan muzeja novadpētniecības ievirze, gan dažādas izstādes un muzeja krājuma iepazīšana. Mājās skatījos dokumentālās filmas par Latvijas vēsturi, lasīju dažas grāmatas par vēsturi, klasiskā literatūra, memuāri, audiogrāmatas, klausījos raidījumus ar latviešu vēsturnieku piedalīšanos. Iedraugoju sociālajos tīklos vēsturniekus, tāpat kā agrāk darīju ar reliģiskā vidē interesējošām personām, lai vērotu viņu viedokļu krustugunis vai vienkārši ierakstus.

Turklāt sieva uzsāka rakstīt žurnāliem rakstus. Daļa no tiem bija intervijas ar dažādām latviešu kultūras, folkloras un amatniecības personībām, kuras mēs visa ģimene apciemojām, iepazinām un patērzējām pēc kā notika intervēšana plānotajam rakstam. Vēl viņa pētīja par Latvijas jau pagātnes kultūrvēsturiskajiem notikumiem un personām, un tad rakstīja publicistiku rakstu.

Kopš tā laika, paralēli citiem darbiem un tiešajai pieredzei, es praksē arvien vairāk pārliecinājos par trīvija metodes daudzpusību un vienkāršību.

Protams, apgūšanas procesā – ieaudzinot un nostiprinot sevī jaunus kognitīvos ieradumus – netrūka neērtību un nepierastu aizķeršanos. Tā bija savdabīga agrāk neapjaustu prāta “muskuļu un locītavu” iespējošana un atmodināšana reālai lietošanai.

Taču, līdz ar praksi un iemaņu nostiprināšanos, šī loģiskā un psiholoģiskā pieeja sāka sniegt pārsteidzošu vieglumu saskarsmē. Tā palīdz dziļāk izsvērt jautājumus, izprast nianses un kontekstu, saskatīt kopsakarības un precīzi atšķirt pirmajā acu uzmetienā ļoti līdzīgo.

Tāpat es skaidri ieraudzīju, cik milzīga loma indivīda un sabiedrības dzīvē ir laika faktoram. Šī izpratne palīdz daudz labāk aptvert vēstures procesus un saskatīt neredzamās saiknes starp pagātnes notikumiem.

Trīvija atsaistīšana no piesaistes konkrētam pasaules redzējumam

Es klausījos dažādus ASV alternatīvos medijus, lasīju akadēmiskus rakstus un grāmatas par trīviju, brīvo mākslu vēsturi un to praktisko pielietojumu, kā arī par trīviju kā konkrētas kultūras veidošanas instrumentu.

Mana dzīves pieredze ir veidojusies garīgi un sociāli diametrāli pretējās vidēs. Pēc parastākas bērnības es uz kādiem desmit gadiem nokļuvu subkultūru, alternatīvo kustību un postmoderno “autsaideru” pasaulē. Tam sekoja nākamos astoņus gadus ilgs, visai klasisks un formalizēts kristīgās dzīves posms — klosteris, seminārs, dzīve pie dievnamiem, regulāri dievkalpojumi, akadēmisko rakstu studēšana un neformālas diskusijas. Draudžu ikdienā tā bija arī cieša saskarsme ar visparastākajiem latviešu un krievvalodīgajiem cilvēkiem, kuru dzīves gāja ierasto sabiedrības vairākuma gaitu — atšķirībā no manas agrākās, spilgti alternatīvās vides.

Padziļināti pētot sektu, dažādu reliģiju un pareizticības novirzienu vēsturi, es ieguvu kompleksu izpratni par pasauluzskatu veidošanās vispārīgajiem principiem. Mana paša dzīves posmi bija saistīti ar pilnīgu iegremdēšanos: vienā brīdī biju atdevies vienai uzskatu un principu pasaulei, bet otrā — pakļāvis sevi pārveidei un iemācījies dzīvot pēc pavisam citiem noteikumiem.

Tieši šī personiskā un dziļā pieredze man ļāva trīvija metodē saskatīt un izkristalizēt mentālo rīku pašu par sevi — absolūti nošķirtu no jebkādas reliģiskas vai filozofiskas piesaistes. Man kļuva būtiski pasniegt trīviju kā neitrālu, brīvu un katram pieejamu instrumentu.

Pabijis tik dažādās vidēs, es vēlējos sniegt ko patiesi lietderīgu ikvienam cilvēkam — rēķinoties ar to, ka sabiedrībā pastāv visdažādākie uzskati, pārliecības un dzīves pieredzes.

Dzīves gaitā atklātā garīgi mistiskā tradīcija bija mans personiskais, svarīgākais atklājums — taču tā bija adresēta vien tiem, kuri apzināti gatavi mainīt savu dzīves ceļu konkrētā mūžības perspektīvā un attiecībās ar Dievu. Savukārt trīviju es saskatīju kā praktisku un neitrālu instrumentu: tas var palīdzēt ikvienam atvieglot domāšanu, uzlabot uztveri un padarīt apzinātāku paša prāta darbību.

Savukārt liela daļa citu pasniedzēju trīviju centās pasniegt komplektā ar savu personīgo pasaules redzējumu. Manā skatījumā, runājot par vispārīgiem izglītības rīkiem, sniegt klausītājam savu ideoloģiju kā obligātu “komplekta sastāvdaļu” nav pareizi. Tiesa, no citas puses es saprotu, ka šāda piesaiste mēdz būt dabiska — cilvēki konkrēto instrumentu neatsaista no savas pasaulizpratnes, jo katram no mums paša pasaules redzējums ir organiska un dabiski piemītoša prāta vide.

Cienījami pedagogi — Džons Teilors Gato un Džons Holts — akcentē, ka vislabāk cilvēks apgūst to, ko pats atzīst par sev svarīgu un aizraujošu. Šie dižie XX gadsimta amerikāņu pedagogi atklāja man veselu pasauli ar to, cik dažādi un daudz ko cilvēki bija sasnieguši ārpus pierastas izglītības sistēmas rāmjiem. Atskatoties uz skolas gadiem un vēlākajām studijām seminārā, es labi atceros tieši to, ko mācījos pēc paša iniciatīvas. Turpretī obligātā mācību viela ātri aizmirsās, lai gan seminārā pēc rādītājiem biju viens no labākajiem studentiem.Atskatoties uz skolas gadiem un vēlākajām studijām seminārā, es labi atceros tieši to, ko mācījos pēc paša iniciatīvas. Turpretī obligātā mācību viela ātri aizmirsās, lai gan seminārā pēc rādītājiem biju viens no labākajiem studentiem.

Tas pierāda vispārēju likumsakarību: cilvēki var formāli nokārtot uzdevumus un apgūt tematus, bet pēc neilga laika to visu aizmirst. Noturīgas zināšanas veidojas tikai tur, kur ir paša iekšējā motivācija un darīšana. Savukārt trīvija metode kalpo kā lielisks palīgs, lai šo paša iniciēto mācīšanās un izklāstīšanas procesu padarītu apzinātāku un raitāku.

Trīvija metode ir kā vispārēja klavierspēles apgūšana. Tiklīdz esi pārvaldījis pašu instrumentu, tu vari izpildīt jebkuru skaņdarbu vai sacerēt savējo. Turpretim atsevišķu faktu vai priekšmetu apguve bez metodes līdzinās vienas konkrētas melodijas iemācīšanai no galvas. Neizprotot pašu spēles mehānismu, katra jauna melodija ir jāmācās no sākuma, un cilvēks kļūst atkarīgs no katra atsevišķā skaņdarba mehāniskas atkārtošanas.

Tā kā Latvijas pareizticīgo vidē izteikti dominēja padomiski un prokremliski vēstures naratīvi, mani īpaši ieinteresēja jautājums: kāpēc pēc padomju okupācijas beigām Latvijā joprojām palika promaskaviska reliģiskā organizācija? Formāli un publiski Latvijas valsts ieņēma pretēju pozīciju Krievijai, tomēr savā teritorijā atstāja spēcīgu Kremļa ietekmes rīku. Tas savulaik bija izveidots padomju režīmā ticīgo pārvaldībai un propagandai, vispirms iznīcinot un vajājot autentiskos pareizticīgos, lai pilnībā noņemtu viņus no publiskās skatuves.

Iedziļināšanās šajā tematikā atsedza daudzus neērtus faktus par Latvijas un Krievijas vēsturi. Tie ir fakti, ko apzinātākā vecākā paaudze pieņem kā pašsaprotamus, bet kas izgaismo smago, joprojām nepārvarēto sociālo un psiholoģisko padomju mantojumu mūsu sabiedrībā. Tieši šis mantojums uztur kognitīvo un psiholoģisko rigiditāti — nespēju ieņemt neatkarīgu, pamatotu pozīciju un palikšanu pakļāvībā varas patvaļai un manipulācijām.

6. Garīgo jautājumu atrisināšana un praktiskāku prasmju tālāka attīstīšana

Muzejā nostrādāju trīsarpus gadus. Šajā laikā es ne tikai pildīju darba pienākumus, bet arī intensīvi padziļināju izpratni par vairākiem sev svarīgiem virzieniem: alternatīvajām un starptautiskajām pareizticības vidēm, Trīviju un kognitīvās autonomijas veicināšanu, kā arī Latvijas un reģiona vēsturi — īpaši sarežģīto pārejas posmu no padomju uz postpadomju īstenību. Tomēr pienāca brīdis, kad pieņēmu lēmumu no muzeja aiziet, lai meklētu labāk atalgotu darbu un jaunas praktiskās iespējas.

Mēs ar tuvajiem izlēmām pievienoties noteiktai pareizticīgo jurisdikcijai ar centru Bostonā, kas daudzējādā ziņā šķita visatbilstošākā mūsu meklējumiem un ideāliem. Līdz ar to mēs izveidojām draudzi, kas balstījās uz atklātas savstarpējās apspriešanās un kopīgas lemšanas principiem.

Mums bija būtiski, lai ikviens kopienas dalībnieks tiktu pēc iespējas apzināti iesaistīts lēmumu pieņemšanā un organizēšanā. Mēs apzināti vairījāmies no slepenības, neskaidrības un rīcības pret cilvēku gribu — parādībām, kas diemžēl ir pārāk bieži sastopamas neveselīgos, autoritāros vai patērnieciskos reliģisko attiecību modeļos. Jo problēmas kopienās rada ne tikai tirānija vai autoritārisms no augšas, bet arī pašu dalībnieku pasivitāte — vēlme “patērēt” garīgo pakalpojumu un atdot atbildību par savu dzīvi citiem, līdz galam neizprotot, kur viņu dzīve tiek ievirzīta un kādos rāmjos turēta.

Mēs šos dažus gadus nodzīvojām nomalē, 15 km ārpus Madonas pie Aiviekstes upes, kur tuvākie kaimiņi uz visām pusēm bija ap puskilometra attālumā.

Diemžēl mums nebija stabilitātes ar šo īpašumu, jo saimnieks pastāvīgi mainīja domas: sākotnēji solīto ilgo teriņu viņš nomainīja pret vēlmi māju pārdot, līdz visbeidzot bijām spiesti samierināties ar īstermiņa līgumiem un neskaidrību par pagarināšanu ik pēc katra gada. Mēs pārcēlāmies uz turieni ar cerību pamazām iekopt saimniecību, bet šo svārstību dēļ nācās šīs ieceres atlikt, paliekot vien pie minimālas dārza un apkārtnes kopšanas. Ārējā nepastāvība piespieda būt piesardzīgam un neieguldīt spēkus tur, kur rītdiena nav droša.

Iespējas māju izpirkt mums nebija, jo iepriekšējos gados ar sievu daudz bijām atdevuši kultūras, subkultūru un garīgajiem ideāliem, kalpošanai tajās vidēs esošajām sabiedrībām, vēstures apguvei un paškritiskai pasaules redzējuma izkopšanai. Esam daudz strādājuši ar sevis dziedināšanu ar Dieva palīdzību, psiholoģisko darbu un apzinātu pieticību, lai vispirms sevī radītu vidi Augstākajiem ideāliem, ko tālāk nodot saviem bērniem ģimenē un citiem ārpus tās.

Tuvākajā apkārtnē reti parādījās pieņemami darba piedāvājumi, bet iztikas jautājumi un pārdomas par to, ko darīt tālāk, klauvēja arvien skaļāk.

Mūsu izvēlētajam garīgajam ceļam bija sava cena. Ejot noteiktajā virzienā, mums nācās attālināties no daļas iepriekš nozīmīgu domubiedru un bijušā garīgā tēva, kas paralēli mums pirms vairāk kā trim gadiem pameta korumpēto reliģisko organizāciju. Lai gan arī viņi redzēja lielo morālo un garīgo korupciju, un mūsu ceļi apvienojās vairāk kā pusgadu pēc tās organizācijas pamešanas un turpinājās vairāk kā divi gadi kopā, mūsu izvēlētais risinājums un turpmākais ceļš viņus neuzrunāja.

Šīm attiecībām stipri vājinoties, mēs ar ģimeni sākām nopietni apsvērt pārcelšanos uz manu dzimto Ogri — lai būtu tuvāk radiem, draugiem un paziņām, kā arī Rīgai, kas nodrošinātu lielāku mobilitāti un plašākas sadarbības iespējas. Mēs savulaik ar sievu kā jauni ideālisti — pēc klostera dzīves, svētceļojumiem un divarpus gadiem klātienes mācībās garīgajā seminārā — bijām pārcēlušies uz turieni, lai stiprinātos garīgajā vadībā. Autentiskā pareizticībā praktiskajai garīgajai dzīvei vienmēr ir bijusi lielāka loma nekā tīrai intelektuālajai gudrībai, kas var radīt ilūzijas par garīgumu. Tagad, desmit gadus vēlāk, mums nācās smaguma centru vairāk pārvietot sevī, pametot garīgo tēvu, kurš savulaik mums bija devis daudz vērtīga un laba atbalsta.

Interesējoties par izglītības paraugiem un sadzīvi amerikāņu kontekstā, es uzzināju, ka sākotnējā pārdošanas pieredze — piemēram, tirdzniecība pie māju durvīm vai citi līdzīgi formāti — bieži kalpo kā vide, kurā cilvēks pierod pārstāvēt produktu vai pakalpojumu. Viņam par to ir jāizstāsta, tas jādemonstrē un vienlaikus jāspēj gan atrast ieinteresēti klienti, gan pierast pie atraidījuma un cilvēku nevēlēšanās klausīties. Šāda pieredze ir svarīga, jo tā vēlāk ļauj daudz vieglāk komunicēt, izklāstīt un piedāvāt savas idejas dažādās darījumu attiecībās, nebaidoties no tā, ka kādam tas nebūs vajadzīgs. Vēloties izstrādāt Trīviju kā praktisku produktu citiem, es sapratu, ka man trūkst reālas pieredzes pārdošanā un darījumos, tāpēc sāku apzināti lūkoties pēc pārdevēja amata.

Šis solis prasīja lūzumu manā domāšanā un iešanu pret man ierasto. Jaunībā biju ilgu laiku pavadījis antikomerciālā vidē, kur tirgus attiecības un bizness tika uzlūkoti ar spēcīgām aizdomām — kā vēlme gūt varu, iedvest nevajadzīgas preces un vērtības, radīt pārāk mākslīgus, komercializētus standartus, kāpt pa karjeras kāpnēm pār citu galvām un pelnīt uz cilvēku zemāko instinktu rēķina. Šo skatījumu — lai arī ar pavisam citu ievirzi — vēl vairāk stiprināja askētiskā pieredze mūku tradīcijā, ko caurvija pareizticīgais garīguma kodols ar atteikšanos no laicīgajiem labumiem un distancēšanos no materiālajām interesēm.

Ieiet pārdošanā nozīmēja stāties pretī visiem šiem vienpusīgajiem, autsaideru vidē formētajiem aizspriedumiem un saprast, kā tirgus realitāti salāgot ar patiesiem garīgās ētikas principiem, kuri kritiski, bet taisnīgi uzlūko šos procesus. Vienlaikus man bija jāsaglabā integritāte, savi ideāli un meklējumu principi, atdalot tos no falšiem ieraduma aizspriedumiem un pat no pareiziem novērojumiem, kuri tomēr nedrīkst liegt krietni darboties. Kamēr strādāju par parastu algotu darbinieku, kur alga vai honorārs ienāca automātiski par padarīto darbu, šis jautājums nebija tik izgaismots. Taču tagad man nācās no jauna pārvērtēt savu attieksmi pret naudu, tirgu un reālu vērtības radīšanu.

Gada laikā, strādājot praksē, mācoties no pieredzējušiem kolēģiem un ārpus darba padziļināti klausoties lekcijas un raidījumus par pārdošanu, es izkopu izpratni par ētisku darījumu veidošanu. Es atklāju sev, ka pārdošana ir arī dabiska, vēsturiska sabiedriskā parādība. Tirgus nav kāds moderns izdomājums vai ļaunums pats par sevi — tā ir senākā cilvēku sadarbības un apmaiņas forma. Tā nav obligāti “iesmērēšana”, izpatikšana vai manipulācija, bet var būt godīga savu vērtību, pakalpojumu un produktu komunikācija. Protams, milzīga loma ir tam, kādu produktu tu pārstāvi.

Lai gan daļa no sastaptajiem pārdevējiem un pārdošanas pasniedzējiem atklāti izmantoja piemelošanu, psiholoģiskos trikus un manipulācijas, man — īpaši garīgās tradīcijas perspektīvā, paša integritātē un ideālos — tas bija kategoriski nepieņemami. Mācību procesā man nācās nepārtraukti izsvērt un novilkt robežu starp ētisku piedāvājumu, kas saglabā cieņu, un manipulatīvu tirdzniecību, kur svarīgi ir tikai personīgie vai uzņēmuma ienākumi, neņemot vērā godīgu abpusējību ar klientu.

Godīgs tirgus balstās uz apmaiņu, kas patiešām uzlabo cita cilvēka dzīvi vai ir viņam noderīga. Pārdošana savā labākajā izpausmē ir spēja skaidri parādīt risinājumu un sniegt labumu, abpusēju izdevīgumu, cienot otru pusi un saglabājot savu integritāti. Šajā periodā gūtā pieredze man iedeva praktisku izpratni par to, kā ētika darbojas reālajā ekonomikā.

Taču tajā pašā laikā gan manu paša, gan daudzu citu novērojumi par to, ka pārdošanā ir daudz negodīgu, viltīgu un manipulatīvu momentu, ir pilnīgi pamatoti. To, manuprāt, veicināja divi lieli faktori.

No vienas puses, pārdošana bieži vien ir bezpersonisks korporatīvais pļaujas kombains ienākumu palielināšanai, kuram nav vietas cildeniem ideāliem, bet valda tieksme saistīt cilvēku un paņemt no viņa vairāk, nekā tas atbilstu viņa paša apzinātajām interesēm. No otrās puses, postpadomju Latvijas sabiedrībā valdīja barbarizēta, izsalkušu un neapmierinātu ekonomisko vajadzību vide, kas personīgā labuma gūšanai par pieņemamu uzskatīja netikumīgu metožu izmantošanu — vai, precīzāk sakot, par savdabīgu “tikumu” tieši uztvēra spēju darboties, pārkāpjot ētikas robežas, lai tik sasniegtu labumu, statusu vai peļņu.

Ieguvis daudz ko vērtīgu un pārkāpis pāri savu gadiem ilgo aizspriedumu sienai, es pārstāju strādāt tajā darbā. To veicināja arī tas, ka uzņēmumu pārpirka cita firma, kas no pārdevējiem sāka pieprasīt arvien uzstājīgāku un agresīvāku pārdošanas pieeju.

Neskatoties uz man tik svarīgā ētiskā tirgus aspekta atklāšanu, nācās atzīt, ka manu un daudzu citu cilvēku aizspriedumiem bija spēcīgs, sabiedriskajā realitātē sakņots pamats. Vienlaikus tas, ko pats sev atklāju, kļuva par svarīgu dārgumu — apziņu, ka šajā jomā pastāv arī godīgi un labi aspekti, kurus ikdienā bieži vien aizēno tirgū pieredzamais negatīvisms.

Paralēli ikdienas darbiem un ģimenei es no visas sirds atdevu spēkus draudzes dzīvei — uzturēju dievkalpojumu ritmu, rakstīju rakstus un veicu citus organizatoriskos pienākumus. Mūsu veidotā kopiena bija unikāla — viena no retajām alternatīvām smagnējai padomju pareizticības tradīcijai Latvijā, kas daļai nepatika.

Taču trieciens nāca negaidīti no iekšienes. Kāds jaunpienācējs, kurš bija pievienojies neilgi pirms draudzes nodibināšanas un kopā ar mums piedalījies tās tapšanā, pakāpeniski mainīja attieksmi. Viņa komunikācijā ar mūsu tuvajiem un citiem parādījās raupja attieksme un valdonīgums, bet no kopīgajiem organizēšanas pienākumiem — vairīšanās un pazušana. Redzot, ka saskaņa un abpusējība zūd, es viņam atklāti aprakstīju problēmas un piedāvāju tās risināt, bet, ja sadarbība vairs nav iespējama — šķirt mūsu ceļus.

Tā vietā, lai ievērotu sākotnējos kopienas principus, atklāti izrunātos un kopīgi visu atrisinātu — kam viņš pats vēl atkārtoti bija piekritis —, viņš noslēpās un pieaicināja ārzemēs dzīvojošu Baznīcas vadītāju, kurš nebija lietas kursā par to, kā draudze veidota un kādas bija mūsu iekšējās norunas un vienošanās.

Es apjuku, ka cilvēks, kurš ar lielu, varbūt pat naivu uzticēšanos tika pieņemts kā sadarbības partneris ar konkrētām vienošanām, vienkārši nozūd, bet viņa vietā attālinātās, stipri ieilgušās un retinātās sarunās iesaistās bīskaps, kuram grūti saprast vietējo kontekstu. Viņš Latvijā bija bijis vien trīs reizes, nepazina visus draudzes cilvēkus, nezināja iekšējo vēsturi un norunas, kurām turklāt bija vēl citi liecinieki.

Redzēt, ka cilvēks atklātu sarunu aizstāj ar hierarhisku spiedienu no ārpuses, bija dziļi satriecošs trieciens. Man tas bija īpaši smagi, jo līdz konkrētu uzskatu izkopšanai, risinājumu meklēšanai un paralēlam darbam ar sevi es biju nonācis, daudzējādi kritiski pārvērtējot veselus 11 gadus pirms draudzes izveides. Bija šķitis, ka beidzot varam vienkārši būt, lūgties un krietni darboties, kā arī pievērsties laicīgākajām ikdienas rūpēm, kurām iepriekš bija palicis par maz uzmanības, kamēr visa enerģija tika veltīta pārlaicīgo jautājumu izpratnei un sakārtošanai.

Es aizgāju strādāt klientu apkalpošanā, kas, strādājot attālināti no laukiem, bija ērti un noderīgi, īpaši tuvojoties nepieciešamībai pārcelties uz citu pilsētu. Šī joma man sniedza dziļāku ieskatu tajā, kā kvalitatīvāk sniegt atbalstu un palīdzību klientiem. Turklāt tā spilgti izgaismoja atšķirību starp diviem darba modeļiem: cik ļoti viens posms mācību procesā izceļas ar personīgu, savstarpēju cilvēku palīdzību un cik izteikti citā posmā vai nodaļā katrs paliek viens pats savā nodabā, paļaujoties vien uz kopīgo datubāzi.

Nebija viegli ieiet jaunajā darbā, jo veselu gadu paralēli vilkās ieilgušo jautājumu risināšana draudzē. Tas bija izteikti sāpīgs un smags pārdzīvojums. Man nācās sūtīt atbildes un gaidīt reakciju nedēļām vai pat mēnešiem — kamēr ikdienas darbā klientam nācās atvainoties un operatīvi risināt situāciju jau tad, ja kavēšanās bija tikai stunda, nemaz nerunājot par dienu.

Turklāt nepārtrauktie emocionālie pārdzīvojumi no ilgās gaidīšanas, neziņas, taustīšanās minējumos un spekulācijās, liekot kopā faktus un intuīciju, kā arī ieilgusī nespēja problēmu atrisināt, radīja izteikti stresainu un neirotisku drūmumu. Tas smagi ietekmēja ikdienu, pamanāmi pazemināja darba kvalitāti un radīja grūtības mācīšanās procesā.

Jaunpienācējs, kurš pats bija nozudis no tiešās saziņas, tīšuprāt nebija bīskapam izstāstījis gandrīz nekā no faktiskās draudzes veidošanās vēstures. Taču nospiedošais vairākums liecinieku un iesaistīto cilvēku zināja patiesību. Mēs viņu pat pieķērām atklātos melos un paša atzīšanā, ka viņš jau sākotnēji bija iedomājies sev tādas tiesības un statusu, ko neviens viņam nebija nedz devis, nedz spējis iedomāties dodam. Bija smags un ieildzis trieciens atklāt, ka cilvēks tev melojis acīs, veidojot kopienu, kuras pamatā taču bija noruna par atklātību un kopīgu lemšanu. Tomēr bīskaps ilgi dzīvoja tikai šī viena cilvēka stāstā, absolūti nezinot un neuzklausot visas pārējās kopienas kopīgo pieredzi.

Bija šķitis, ka līdz ar draudzes dibināšanu varēsim mierīgi dzīvot kopienas dzīvi un es varēšu vairāk pievērsties novārtā atstātajiem laicīgās dzīves aspektiem. Turklāt es no sirds vēlējos sniegt cilvēkiem ieskatu, izpratni un palīdzību Trīvija metodes apgūšanā.

Šīs draudzes problēmu risināšanas laikā es uzskatāmi pārliecinājos par trim būtiskām lietām:

Pirmkārt, cik svarīgi ir patiesi iepazīt cilvēkus, pirms ļaut viņiem kļūt par sadarbības partneriem pat visgarīgākajās un sirsnīgākajās lietās.

Otrkārt, cik fundamentāli svarīga jebkuru jautājumu izskatīšanā ir visu liecinieku aptaujāšana un notikumu pilnīgā konteksta izpratne.

Un treškārt — cik ārkārtīgi grūti cilvēkam, kurš atrodas ārpus konkrētās vides un labi nepazīst iesaistītos, ir no tālienes, balstoties vien atsevišķās sarunās un tekstos, uztvert notiekošā reālo svaru, vērtības, kopējos motīvus un cilvēku pārdzīvojumus. Bez šī dzīvā konteksta sniegt patiesi adekvātus spriedumus, lēmumus un risinājumus ir gandrīz neiespējami.

Galu galā šo sasāpējušo jautājumu mēs atrisinājām, pārejot pie cita bīskapa — vecāka, pieredzējušāka un tāda, kurš vairāk ciena cilvēka brīvību. Turklāt tieši viņa aprakstītajos draudzes veidošanas principos savulaik bijām lielā mērā smēlušies mūsu kopienas izveidē.

Mēs saglabājām cieņpilnu attieksmi pret iepriekšējo bīskapu, lai gan mūsu izpratne par Baznīcas administratīvo modeli nesaskanēja. Viņa vēlēšanās bija mūs par katru cenu saturēt kopā ar jaunpienācēju, kurš faktiski bija apmānījis visus draudzes veidošanā iesaistītos cilvēkus. Taču mēs nespējām vairs sadarboties ar šo cilvēku un ļaut viņam piekļūt citiem, kurus interesē mūsu garīgās vērtības, redzot, cik viegli viņš atklātu un sirsnīgu attieksmi bija izmantojis savu varas ambīciju vērpšanai.

Man bija nepieciešams laiks, lai pēc tā visa atkoptos un saprastu, kā dzīvot tālāk — kādi kļūdaini psiholoģiskie pieņēmumi man pašam bija ļāvuši iekļūt šādā problēmu jezgā. Taču praksē šī pieredze man ļoti spilgti parādīja robežu starp labprātīgu, cieņpilnu sadarbību un apzinātu vai daļēji apzināta savas gribas uzspiešanu pretēji norunātajam.

Realitātē lēmumu pieņemšana un rīcība bieži vien nonāk to cilvēku rokās, kuri nespēj vai pat nevēlas visu vispusīgi izvērtēt, stādot savas intereses augstāk par citu vajadzībām. Vai arī otrādi — cilvēks var būt visu racionāli un loģiski pārdomājis, taču, atdodot lēmējvaru un atbildību citiem, viņš zaudē iespēju īstenot savu izprasto ceļu.

Bieži loģiku nomāc psiholoģijas aspekti un sociālā dinamika, kas prasa tāpēc ne tikai paļauties uz trīviju kā rīku, bet bieži izprast, cik svarīgi zināt sevī psiholoģiskos aspektus un empīriskās realitātes kontekstus, un liecinieku skatījumus, kuri ir pirmavoti dažādos jautājumos.

7. Mans ceļš: no stihiskiem meklējumiem līdz kognitīvajai brīvībai

Atskatoties uz savu dzīves gājumu, tajā saskatu likumsakarīgu pāreju no stihiskiem intuitīvajiem meklējumiem uz arvien apzinātāku un strukturētāku kognitīvo brīvību. Šo ceļu var iedalīt trīs lielos posmos:

• Jaunības stihiskie eksperimenti (Subkultūru posms): Laiks, kad bez skaidras vadības vai mērķa nodevos radošiem, idejiskiem un sabiedriskiem meklējumiem retro datoru un underground elektroniskās mūzikas vidē. Es iepazinu neparastas vides, eksperimentēju ar uztveri un apziņas stāvokļiem (gan ar, gan bez vielām) un meklēju autentiskumu ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem, brīžiem iestrēgstot, nomaldoties un sapinoties pašradītajā pasaules redzējumā un identitātē.
• Dziļie eksistenciālie meklējumi (Teoloģijas un askēzes posms): Pusotru gadu pirms pievēršanās pareizticībai es intensīvi pētīju informācijas laukus un tikos ar dažādu ticību un pasaules uzskatu cilvēkiem, meklējot atbildes uz jautājumiem par pasaules kārtību un cilvēka ciešanu cēloņiem. Tam sekoja gandrīz desmitgade dziļā reliģiskajā un sociālajā ekosistēmā — klosterī, seminārā un draudzē —, kur apguvu garīgo disciplīnu, kopu pieticīgu dzīvi, pētīju kristīgo novirzienu un pareizticības vēsturi, kā arī ideoloģiju ietekmi. Tajā vidē es saskāros ar milzīgām sistēmas iekšējām pretrunām, kurās mazāk svarīgais bieži tika pacelts par būtisko, kamēr būtiskais tika pārkāpts, neievērots vai apslēpts.
• Kognitīvā autonomija un integrācija (Trīvija posms): Nonākot pie Trīvija metodes, visi mani iepriekšējie dzīves fragmenti — gan radošā pagrīde, gan teoloģiskā analīze un praktiskā dzīve, gan pašizglītošanās principi — integrējās arvien skaidrākā sevis un savas kognitīvās pieredzes uztverē un izpratnē. Es saskatīju Trīvija metodē dārgumu, no kura un kura sastāvdaļām vēlējos destilēt esenci — tīru, universālu prāta operētājsistēmu (pārvalodu) un tās elementus, kas ir pilnībā neatkarīga no konkrētiem pasaules uzskatiem vai ideoloģijām. Šīs metodes uzdevums ir kalpot katram indivīdam viņa unikālajā dzīves gājumā un pašapzinātākā sevis uztverē, nevis mēģināt iekļaut citus kāda viena noteikta pasaules redzējuma rāmjos.