Reiz mums mājās mazule paņem vecākas māsas lelli. Vecākā māsa pieskrien pie mazules, lai paņemtu no viņas lelli un to ieslēgtu, lai no tās atskanētu mūzika un dziesmas vārdi. Mazule visādi rauj lelli no vecākās māsas rokām, neļauj paņemt lelli, jo ir pieradusi, ka vecākā māsa atņem viņai savu lelli. Taču šoreiz vecākā māsa negribēja lelli atņemt, bet gribēja tikai paņemt uz brīsniņu, lai ieslēgtu skaņu, nevis liegtu mazajai ar to spēlēties. Tā nu viņas kādu laiku stīvējas diezgan dramatiski: viena ar savu ieceri palīdzēt otrai, bet otra ar savu iedomu par pirmās nodomu atņemt lelli, kas balstās iepriekšējā pieredzē, nevis tagadnes konteksta izpratnē.
Tas atgādina, kādās sliedēs dažreiz ieiet saskarsme starp pieaugušajiem. Kad viens izsaka domu, otrs grib šo domu paņemt un pielabot, jo redz tajā kādas kļūdas vai nepilnības, bet pirmais tajā ierauga apdraudējumu sev, savai domāšanai un vairs neklausās otrā, saredzot tajā tikai pretinieku, un sāk vairīties uzklausīt vai strīdēties pretī, nevēlēdamies dzirdēt. Rezultātā pazūd sarunas priekšmets un jēga, bet paliek tikai negatīvas saskarsmes sekas. Un, bieži nemanot, dialogs — divu ar loģisko domāšanu apveltītu būtņu apmaiņa ar savām domām, skatījumu un zināšanām — pārvēršas par savainotām attiecībām psiholoģiskā plāksnē, kurās stīvējas, rīvējas un saplēšas, un pazūd pat svars tam, par ko ir runāts.
Bet meitenes mieru izlīga — parasti cenšamies palīdzēt viņām saprasties.
Patstāvība 