Ražīgais sniegs ir atnesis nevien prieku, bet arī nodarījis nelielu skādi.
Skatāmies no rīta pa logu – siltumnīca ieliekusies, malās redzams sniegs. Izlemjam, ka vajag aiziet notīrīt sniegu no tās. Kā jau bieži triviāli mēdz būt, pieejot tuvumā, neizskatās, kā no attālāka skatpunkta. Izrādās sniegs smagi iegāzis un izliecis siltumnīcas vidu, pārlaužot karkasa mugurkaulu. Sniega notīrīšana nelīdzēja, lai varētu to pacelt un iztaisnot. Izgriezu vidū plēvi, lai mazāk deformē konstrukciju tālākajā ziemas gaitā, kurā visdrīzāk gaidāms vēl sniegs, kas to varētu ietekmēt.
Kā citos gadījumos man patīk un ierasts, ieraudzīt tajā savu metaforu. Siltumnīca kā pagaidu konstrukcija, kā dzīves principu, priekšrakstu un ritmu karkass un vide, kur kādu laiku uzturēties, augt, audzēt un dzīvot. Tieši pašlaik mums ir pārmaiņu laiks, kad arī tiek mainīti paradumi, virzieni un darbi, pēc ilgāka pārorientēšanās posma un procesa notiek jauna virzība tālāk. Dzīves gaitas garīgā un arī darbu jomā mainās, kaut kas palicis skaidrāk, kaut kas ne. Bet galvenais, ka pēc daudzkārtējas mērīšanas un svēršanas ir palicis skaidrs, kurp doties. Un blakus vada arī virzieni jomās, kur gan nav tik daudz skaidrības. Bet īsta paļāvība uz Dievu ir bieži ejot ārā, zaudējot kaut kādas komforta zonas, sentimentus, pierasto un pieķeršanās.
Patstāvība 