Meitiņa Sofija mani pasauca pie svaigi sazāģētās malkas grēdas lasīt piepes. Tagad tām piekļūt ir daudz vieglāk nekā tad, kad baļķi vēl nebija sazāģēti. Kad viņa pati nespēj piepi atdalīt no koka virsmas, viņa rāda man, kuru palīdzēt noņemt, lai to varētu ielikt groziņā. Daži veidojumi un uzaugumi, ko viņa lūdz nocirst, nemaz neizskatās pēc piepēm, taču arī šie eksemplāri ir nepieciešami viņas kolekcijai.

Vienubrīd viņa norādīja uz bluķu kaudzi, bet es lūdzu parādīt precīzāk ar pirkstu, lai nepārskatītos un zinātu, kura ir īstā. Citreiz pietika, ka viņa parādīja pa gabalu, un es uzreiz sapratu. Vienā reizē es izmantoju cirvi kā rādītāju, pārjautājot, vai esmu noskatījis pareizo piepi. Cirvi un bērnu lāpstiņu mēs paņēmām kā pirmos pie rokas gadījušos instrumentus, lai atdalītu piepes un uzaugumus no bluķiem. Es sacīju Sofijai: “Redzi, var izmantot rīkus, kas paredzēti citiem darbiem, lai paveiktu to, kas mums šobrīd vajadzīgs.” Cirvis tiešām noderēja kā rokas pagarinājums, lai precīzi norādītu uz konkrēto piepi un pārliecinātos, ka esmu pareizi sapratis viņas vēlmi.

Kad runājam par acīmredzamām lietām un darbiem tepat tuvumā, bieži vien ir nepieciešams precizēt detaļas, lai pārliecinātos, ka pareizi uztveram situāciju. Vēl jo svarīgāk tas ir ar lietām, kas nav tik klātesošas un pašsaprotamas.