Bieži tiecamies gūt ļoti vienkāršotu skatījumu un atbildes sarežģītās lietās un jautājumos.

Vienu brīdi pat piefiksēju, ka dažādi cilvēki izteica vārdu “vienkārši” visdažādākās kombinācijās un gadījumos. “Vienkārši tāpēc.. Vienkārši, jo.. Vienkārši, tas…”
Protams, ka tiekšanās uz vienkāršību ir normāla, dabiska parādība. Kāpēc lieki sarežģīt, ja var novienkāršot? Un daudz kas sarežģītais ir veidojies no vienkāršā.

Tomēr ir sarežģītais, kas nav vienkāršs, un mēģinājums sarežģīto vienkāršot ir rīkoties pret sarežģītā, komplicētā būtību, struktūru, to, kāds tas ir. Tāpēc jau tas nav vienkāršs un viss nav vienkāršs, bet tam eksistē pretējais – sarežģītais.

Viens no psihiskās spriedzes avotiem varētu veidoties no tā, ka mentāli mēģina visādos veidos novienkāršot sarežģīto, nevis spēt tvert to, kāds tas ir – nenovienkāršojams.

Tāpat, aplūkojot kādu jautājumu, ir viegli uzklausīt vienu viedokli, jau sarežģītāk ir vēl citu savādāku, un vēl klāt citu pretējo un vēl citu atškirīgāku. Tas rada sarežģītību arvien vairāk un vairāk. Ar katru skatījumu, kas nesaskan ar pārējiem, ir jāņem vērā vairāk un vairāk. Tas nav viegli. Tāpēc bieži gribas kaut kā vienkārši, jo saržģītais prasa vairāk piepūles. Ja atmet iedziļināšanos un izvērtēšanu, tad vismaz jāsaprot, ka neesi to izdarījis, nevis izturies tā, it kā viss ir vienkārši.

#triviālas_apceres