Viens no praktiski pašam sevī novērojamiem gadījumiem, kad var ieraudzīt, ka esi pārāk cieši saplūdis, sastindzis un safiksējies ar savām domām, ir tad, kad sadzirdi pretēju viedokli vai pavisam citu perspektīvu nekā esi pieradis. Un tajā notikumā uzvirmo pretošanās emocijas, vēlme strīdēties un apgāzt “nepareizo” jauno viedokli, racionalizēt argumentāciju pret to, neieklausoties īsti tā pamatojumā un neizprotot, kur tas sakņojas un kā veidojies.

Šīs pārāk lielās domu safiksētības rezultātā cilvēks citādu domu uztver par uzbrukumu un apdraudējumu pats sev kā personai. Un tas atslēdz iespēju attīstīties īstam dialogam, kurā notiek savstarpēju domu apmaiņa un izvērtēšana. Jāpiezīmē, ka bieži arī laika ierobežojuma dēļ nav iespējas nomierināties, radīt apstākļus, lai būtu vieta dialogam, nerunājot par ieradumu un iemaņām tajā piedalīties.

Risinājums ir centies apjaust un strādāt ar savu prātu reflektējot un saprotot, ka priekšstati, jēdzieni, vārdi, domas, atmiņas un to visu dažādas kombinācija ir mana saprāta monitorā notiekošais un cietajā diska arhīvā esošais. Es dažādi apstrādāju un operēju ar to, kas ir manā subjektīvajā pieredzē un ar to, kas ienācis no objektīvās pasaules. Mans dators nav es, bet ir mans rīks, kurā es darbojos. Manā datorā redzamie attēli, mapes un faili nav realitāte, bet ir par realitāti.

Mēs taču redzam dzīves laikā, ka ir daudz pamatotu iemeslu, kad mēs par kaut ko mainām savas domas. Ja strikti pievelk kontrastus, tad var pārspīlēt, ka ir tikai maldi un tad taisnība. Bet bieži viss ir krietni sarežģītāk un niansētāk, kā noslīpējas, attīstās un modificējas uzskati.

Vēl risinājums ir vingrināties uztvert lielu daļu no savām domām kā dažādā mērā pārbaudītas zināšanas, kur ir vērts veikt atkārtotu pārbaudi, izskatīt, cik tās ir pamatotas, kā pamatotas. Jaunais viedoklis, kas ir pretrunā ar maniem uzskatiem, var ieviest skaidrību pats par sevi un attiecībā pret tām zināšanām, kas man ir. Iespēja tās kritiski izvērtēt vai pilnveidot.

Taču vēl dzīvas saskarsmes dinamikā bieži ieslēdzas psiholoģiskie aizsargmehānismi, ko cilvēks pat bieži neapjauš skaidri, jo arī ar tiem viņš ir tikpat organiski saaudzis un iestindzis tajos, ka uzskata tos arī par savu es, tāpat kā domas. Turklāt šo mehānismu darbība notiek ātri vien aizstājot un aizsedzot mūsu neprasmi apieties un izprast jaunus skatījumus, kas kaut kādi apšauba manās domās ierasto.

Turklāt mēdz būt, ka pašā domā, kas apgāž manas domas, patiesībā pēc rūpīgas ieskatīšanās un aplūkošanas, nav nekā, kas apdraud mani vai manus uzskatus, bet tā ir parasta psiholoģiskā instinktīvā reakcija pret nepazīstamo.